75 gadu jubileju svin bārbelietis Kārlis Kļaviņš.
Vecumnieku novada Bārbeles pagasta ciematā Gaismas, nesteidzīgi mājas darbus darot, pensijas gadus aizvada Kārlis Kļaviņš, kurš pēc diviem gadiem gaida nozīmīgu dzīves notikumu – zelta kāzas.
Gaviļnieks lielāko mūža daļu pavadījis strādājot, un tieši šī iemesla dēļ nācies pamest skolu. Viņš nebēdā un teic, ka dzīves skola ir iemācījusi visu nepieciešamo, lai jebkurā situācijā tiktu rasts risinājums.
Sākums nebija viegls
Kārlis dzimis Rīgā 1940. gada 18. februārī, bet par viņa pirmajām mājām kļuva Bārbeles pagasta «Aizpuri». Viņš atminas kara laiku. «Apmēram piecu gadu vecumā ar zēniem skraidelējām pa ciemu, kad pie mums pienāca vāciešu karavīri. Viņi izrādījās laipni, sniedza mums šokolādes un visādus citādus gardumus, kuri toreiz bija nepieejami,» atmiņās kavējas Kārlis.
Viņš audzis starp diviem brāļiem un trim māsām. Sešu bērnu ģimenei nav klājies viegli, īpaši pēc tēva Jāņa nāves. Mamma Alvina viena nespēja nodrošināt bērniem pilnus vēderus, tāpēc Kārlis, nepabeidzis piekto klasi, skolu pametis, lai sāktu strādāt par ganu un nopelnītu sev, brāļiem un māsām ēdamo.
«Piedzīvojām tādus laikus – lai paēstu, nācās rakties jau nolasītā kartupeļu laukā, no kura vācām sapuvušus kartupeļus. Citas izejas nebija, kas gadījās pa rokai, to ēdām,» stāsta jubilārs.
Traktorists visu mūžu
Laikam ejot, situācija uzlabojās. Sākās kolhoza laiki, un Kārlis strādāja vietējā Bārbeles saimniecībā. Nokārtojis traktora vadītāja apliecību, un darbs bijis rokā. «Viss mūžs pavadīts šofera kārtā. Braucu arī ar kombainu,» stāsta gaviļnieks, kurš lepojas ar 17 sezonām, kas Zemgales lauku plašumos pavadītas, kuļot labību.
Kopā ar kolēģiem pabijis ārpus Latvijas robežām. Arī darba gados neesot metis pie malas jaunības kaislību – dejošanu un akordeona spēlēšanu. Deju prasmes nākas atsvaidzināt arī pensijas gados. «Ballēs patīk izdancoties ar sievu, bet neatsakos no dejas arī ar citām kundzēm,» ar smaidu sejā piebilst Kārlis. Pateicoties pagasta darbinieku gādībai, sanāk apceļot dzimteni. «Esmu pabijis visās Latvijas malās. Jauki, ka arī pensionāriem ir iespēja izrauties no mājas,» teic gaviļnieks.
Zelta kāzu gaidās
Kārlim ir laimīga laulība ar sievu Ināru. Pārim pēc diviem gadiem būs zelta kāzas. Izaudzinājuši divus bērnus – dēlu Edmundu, kurš uz vecākiem diemžēl jau raugās no mākoņa maliņas, un meitu Indru, kura ir bieža viešņa vecāku namā. Mazmeita Santa mācās Ogrē, taču vecvecākus neaizmirst un apciemo gana bieži.
Laimīgais pāris ikdienu aizvada mājas darbos. «Sieviņa vairāk strādā kūtī, es – pagalmā,» stāsta Kārlis. Ināra rūpējas par gotiņu, teļu, vistām, savukārt vīrs gādā malku, remontē šķūņus, pļauj zāli, labo tehniku. Bārbelietim patīk sēņot. Agrāk regulāri gājis makšķerēt, bet tagad tā ir reta izprieca, kaut gan pie mājas izrakts dīķis un tajā dzīvo arī zivis.
Pāris ciematā Gaismas dzīvo kopš 1968. gada un ir sava nama pirmie iemītnieki. Radi piepilda māju svētkos un vasaras darbu saspringtajā laikā, kad jāvāc siens, pašu stādītie kāposti, burkāni, tomāti, kartupeļi, zirņi u. c. «Strādājam visu laiku, bet nesteidzīgi. Tas mums ir kā sportiņš,» teic Kārlis. Viņš kopā ar znotu Igoru uzcēlis stiklotu dārza mājiņu, kurā vasarā atgulties vai kopā ar ģimeni jauki pasēdēt.
«Man ir laba dzīve. Sieva blakus, meita un citi radinieki mūs apciemo, kad sanāk. Pašiem darāmā netrūkst. Ir labi,» apmierināts teic jubilārs.
