Pārmaiņu laiks mulsina itin visus, jo nebūs vairs tā kā iepriekš.Ja vēl lokālās būšanas savirpuļojas ar globālajām, tad juceklis ir liels, un droši vien novados vēl pāris mēnešu ļaudis netiks skaidrībā, kā lietas sakārtosies. Bet mēs ikviens taču paliekam tajā pašā vietā, kur esam līdz šim bijuši, un dzīve neapstājas, ja vien zinām, kā tās pulsu turēt.Pārdomas raisās par to, ka jau pirms novadu izveidošanas bremzētas gadu gadiem iesakņojušās tradīcijas. Vasaras mēnešos avīzē stāstījām, kā pagastos rīko sakoptākās vides un īpašumu konkursus. Šogad jūnijā, sazinoties ar vairākiem pagastiem, bija skumīgi uzzināt, ka «nav jau sanācis», «naudas resursi ierobežoti» un tamlīdzīgi.Taču var izdomāt jaunu piegrieztni arī pārmaiņu periodam, ja vien ir vēlēšanās. Tāds jauks juku laika akcents Gailīšu pagastā bija sakoptāko sētu saimnieku sastapšanās. Šīs tikšanās rosinātāja Aija Priedola stāsta, ka pirms izbraukuma un apskates bijis nodoms balsot, kura saimnieka veikums ir labākais. Taču noslēgumā noskaņojums mainījies – vai nu balsojums vajadzīgs. Redzētais ir visus spirdzinājis, un, lauku skaistumu veidojot, strādā, ne jau par punktiem un balvām domājot. To visu kopjot, dvēsele top piepildītāka.Atceros kādreiz Vecumnieku novada Strūbergu ģimenes sētā dzirdēto. Saimniece pieminēja pagājušajā gadsimtā piedzīvoto kopsaimniecību likvidēšanu, kad arī viņa zaudēja darbu un ienākumus. Zālienu sēklu Strūbergi vākuši, purinot skariņas. Inese daudziem augiem latīniskos nosaukumus iemācījusies no galvas un zina tos joprojām. Tā ir prasme sevi nodarbināt fiziski un garīgi.
