Kaimiņienes vārdos saklausīju domu – «Ko tad mēs, lai tie citi», kad viņai izteicu nožēlu un iebildumus par iekšlietu ministres nodomu sodīt 31. augusta Bauskas protesta akcijas dalībniekus.Lai mēs gūtu reālus rezultātus savām vēlmēm, mums daudz jāmācās no Rīgas barikāžu laika ļaudīm. Toreiz pie kopīgiem ugunskuriem draudzīgi, ciešas apņēmības pilni sēdēja dažādu tautību un pārliecības cilvēki. Neviens neprasīja, kas viņam par to būs. Visiem bija tikai viena klusa cerība sirdī.Pašlaik mēs prasām Latvijā visiem cilvēcīgu dzīvi. Un nav te nekādas nozīmes nacionalitātei. Norādījumi par to var tikai mazināt kopības izjūtu. Par to, ka neesam gatavi iestāties par savām vēlmēm, liecina daudzu joprojām savtīgās intereses. Šajā brīdī izskan vēlējums: «Labāk lai dara citi! Ko nu es!» Manuprāt, tas ir zemiski.Ja vēlies būt patiess, nekautrējies atzīt, ka baidies piedalīties, tas būs tikai normāli, jo visi jau nevar būt varoņi. Nevajag varoņu uzskaitījumu, labāk būsim reāli un darbosimies tie, kuri var.
