Redakcija saņēmusi vēstuli no siguldieša E. Jasūna, kurā viņš atsaucas uz «Bauskas Dzīves» šī gada 5. janvārī publicēto versiju par vēsturisku notikumu «Vai piemineklis uzstādīts īstajam?».
Redakcija saņēmusi vēstuli no siguldieša E. Jasūna, kurā viņš atsaucas uz “Bauskas Dzīves” šī gada 5. janvārī publicēto versiju par vēsturisku notikumu “Vai piemineklis uzstādīts īstajam?”.
Atsaucoties uz laikabiedru atmiņām, publikācijā izteiktas šaubas, vai Īslīces upes krastā apglabātais patiešām ir Jānis Gudže. Publicējam E. JASŪNA atmiņas par tikšanos ar partizānu, kura vārds tagad atguvis pelnīto cieņu – J. Gudže ir reabilitēts.
Gudži sastapu 1947. gada 1. maijā savas pagrīdes organizācijas uzdevumā. Viņš vēlējās, lai sagādājam dokumentus. Ar velosipēdu no Ceraukstes ierados norunātajā vietā – netālu no Bauskas bānīša stacijas, neliela meža malā, kur dzīvoja Rūdolfs Rūsis. Visur svinēja darbaļaužu svētkus. Mani sagaidīja klibais Rūdolfs. Nebija jau budzis, kā parasti kliedza čeka un varas aizstāvji, bet nabaga mūrnieks. Mazs ķēķītis un durvis pa kreisi uz vienīgo lepnāko istabu. Durvīs satiku plecīgu vīru ar automātu uz krūtīm. Sasveicinoties redzēju, ka labajai rokai bija visi pirksti, bet otru neievēroju. Sēžot pie galda, nopļāpājām kādas trīs stundas. Dzerts, kā svētkos ierasts, netika. Gudže man stāstīja par čekas piedāvājumu izsniegt pasi, lai nozūdot no viņu acīm.
“Bet es taču zinu viņu dotās pases vērtību. Lai kur būtu, vienmēr atradīs,” viņš sacīja. Tāpēc gribot sadabūt nelegāli. Gudže stāstīja, ka netālu no Bauskas, grantsbedrēs, ti cies ar čekistiem. Pēc piedāvājuma atraidīšanas par viņa galvu izsolīts desmit tūkstoš rubļu. Smejot viņš teica: “Nezinu, kad mana zelta galviņa kritīs.” Gudže sacīja, ka bijis par matu no nāves, bet izsprucis sveikā.
Jāņa Gudžes stāstītais: “Vietas jau izkūpējušas no atmiņas, bet atceros, ka Lieldienu rītā sēdēju pie brokastgalda kādās mājās, izjaucu un tīrīju automātu. Te redzu – sētā iebrauc mašīna ar čekistiem. Sametu automāta loriņus cepurē un otrā pusē pa logu ārā. Aiz dārza lauks ar zaļu rudzu zelmeni, aiz tā – mežs. Skreju, ko kājas nes, bet čekisti pamanījuši atklāj uguni. Nezinu, kas stāvēja klāt, bet lodes neķēra. Mežā ieskrējis, nokritu bez elpas. Ja viņi būtu sekojuši, saņemtu bez pretošanās. Saliku automātu un guļot gaidīju. Man jau asinis nepatīk. Zinu arī – karošanai nav nozīmes, jo esam tā kā tā pārdoti. Arī mūsu puse nav domāta partizāniem. Labi, ka cilvēki mani pabalsta, bet cik ilgi? Nodevēju sarodas arvien vairāk un vairāk. Izdzīvošanas griba taču ir stiprāka par upurēšanos, un daudzi to meklē nodevībā.”
Nepaklausīgo Gudži čekisti nošauj 1947. gada septembrī. Tā paša gada 13. augustā operācijā pret viņu tiek iznīcināti divi čekisti. 1948. gadā tiesā Gudžes atbalstītājus.
Satiku Rūdolfu Rūsi un viņa sievu, Lepšu māju saimnieku, uzvārdu neatceros, Drosmu Sēju un mūsu sakarnieku Juri Mucenieku. Tieku izsaukts par liecinieku tribunālā D. Sējas lietā. Un tur gandrīz kā anekdote skan šofera liecība par kauju 13. augustā: kad sākās šaušana, muka, kur kurais. Es nekādi nevarēju iedarbināt savu mašīnu. Kad man tas izdevās, līdz Bauskai pa ceļam nevienu čekistu nesastapu.
Vēlāk spriedām, ka “gaziks” nespēj sacensties ar čekistu kājām. Šinī prāvā arī parādījās ziņa par Gudžes nošaušanu. Un es domāju, ka tribunāla un izmeklēšanas protokoli ir pieejami. Tāpēc nav vajadzības radīt teikas. Labāk būtu pameklēt vēl dzīvos “stribukus”, kā tauta tos nokristījusi, un vecos čekistus, kas vairs neplātās ar savu nesaudzīgo cīņu pret tautas ienaidniekiem.
