Nepieļausim, ka mūsu bērniem tiek uzspiests skolā mācīties svešā valodā!
Nepieļausim, ka mūsu bērniem tiek uzspiests skolā mācīties svešā valodā! Tā tikšanās laikā Bauskā, informējot par saviem uzskatiem Izglītības likuma sakarā, vairākkārt uzsvēra 8. Saeimas deputāti no frakcijas «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» (PCTVL). Pēc 21. maija tikšanās ar deputātiem Vladimiru Buzajevu un Sergeju Fjodorovu manī joprojām «sēž» pazemojuma izjūta. Viņos klausoties, jutos tā, it kā laika mašīna būtu aiznesusi mani vismaz 30 gadu senā pagātnē, kad latviešu valodu apsaukāja ne tikai par svešo, bet arī par suņu valodu. Toreiz iestādēs tika norādīts – «govoriķe po russki!» un dažādas veidlapas un anketas bija jāaizpilda krievu valodā. Neviens neprasīja, vai tu proti, vari, kur nu vēl – vai gribi? Ja desmit cilvēku sabiedrībā viens neprata latviski, pārējie bez grūtībām pārgāja uz krievu valodu. Tā bijām pieradināti. Ir pagājuši 13 gadi, kopš Latvija ir neatkarīga valsts, un izrā- dās – daudziem ļoti gribas, lai bijušie laiki atgrieztos.
Izglītības likuma īstenošanai trešdaļa skolu neesot gatavas, sacīja V. Buzajevs. Bērni būšot garīgi un emocionāli sakropļoti, viņiem tikšot atņemta dzimtā valoda, deputātiem piebalsojot, teica baušķenieks Anatolijs Žuravļovs. Klausoties viņa emocionālajā runā, varēja sākt domāt, ka arī krievu valodu skolēniem no 2004. gada septembra mācīs latviski un arī mājās, ģimenēs krieviski runāt vairs nedrīkstēs, kas, protams, ir pilnīga aplamība. Turklāt pārmaiņas skar tikai vidusskolas klases mazākumtautību skolās.
Vēl jāatgādina, ka ne jau visiem, kuri mācās skolās ar krievu mācību valodu, tieši šī ir dzimtā valoda. Kā tad ar baltkrieviem, ukraiņiem, lielajām tautām, kuru dzimtās valodas padomju laikos gandrīz vispār izzuda? Slāviem taču bija visiem vienādi saprotamā krievu valoda, un šis princips nebūt nav miris, gluži pretēji – dzīvo un grib uzvarēt.
Protams, demokrātiskā sabiedrībā katram ir tiesības paust savus uzskatus. Taču atļaušos teikt, ka bērni garīgi un emocionāli vairāk tiek kropļoti, maldinot viņus un iesaistot politiskās provokācijās. Tikai par tādu var uzskatīt 23. maijā Rīgas centrā, Esplanādē, Raiņa pieminekļa pakājē, notikušo mītiņu, ko, protestējot pret Izglītības likumu, rīkoja Latvijas Krievu skolu atbalsta štābs un vēl virkne prokrieviski noskaņotu organizāciju.
Krievu skolās taču mācās gudri bērni, un tieši bērnībā, kontaktējoties ar līdzaudžiem, valodu apguve notiek visvieglāk. Ja var iemācīties angļu, vācu, zviedru, pat ķīniešu un citas valodas, tad kāpēc ne latviešu, kas Latvijā ir dzīva un skan? Secinu, ka šajā gadījumā, lai realizētu politiskus mērķus, pieaugušie grib piespiest bērnus būt aprobežotākiem nekā viņi ir, apzināti attālināt no tās valsts valodas, kurā viņi ir piedzimuši un dzīvo. Un ne jau no valodas vien…
