Audžuģimenes izjutušas sociālā dienesta un sabiedrības noraidošu attieksmi. Bērnunamu darbinieki apšauba šo ģimeņu spēju uzturēt un audzināt bērnus.
Audžuģimenes izjutušas sociālā dienesta un sabiedrības noraidošu attieksmi. Bērnunamu darbinieki apšauba šo ģimeņu spēju uzturēt un audzināt bērnus. Tas noskaidrojies aptaujā, ko veicis Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts. Par to informē Taivo Trams, ministra Ainara Baštika preses sekretārs.
Cilvēki, kuri uzņēmušies audžuģimenes pienākumus, jūtas sociāli neaizsargāti. Pieņemot audzināšanā bērnus, pasliktinājušies sadzīves apstākļi. Atzīts, ka vienkāršāk ir ņemt bērnu aizbildnībā.
No Mežotnes pagasta bērnunamā “Annele” ievietoti divi bērni. Savu viedokli par iespēju atrast audžuģimeni vietējo iedzīvotāju vidū pauž Daina Jurēvica, Mežotnes pagasta sociālā darbiniece.
– Manuprāt, tas būtu ļoti grūti. To rāda arī mazais audžuģimeņu skaits Latvijā. Pagaidām vieglāk ņemt bērnunama audzēkni aizbildnībā, kļūt par atbalsta ģimeni vai uzticības personu. Atbalstu jebkuru aprūpes formu, kas bērnam dod iespēju augt mājās, nevis valsts iestādē. Taču saprotu arī, kāpēc pagaidām ir maz atsaucības un audžuģimenes neveidojas.
Tiek uzsvērts, ka pienākumi jāveic profesionāli, tāpēc jāmācās kursos. Diemžēl tās ir tikai divu nedēļu mācības. Vai tik īsā laikā var apgūt svarīgāko? Mani mulsina arī priekšnoteikums, ka audžuģimene bērnus pieņem tikai uz laiku, līdz viņi var atgriezties savā ģimenē vai tiek nodoti adopcijai. Šajās attiecībās noteikti vajadzīga sirsnība, mīlestība. Bērns nav lieta, ko var uz laiku paņemt no plaukta, pēc tam nolikt citur. Cilvēki taču sarod cits ar citu.
Ir arī cits aspekts. Valsts solītā atlīdzība par audžuģimenes pienākumu veikšanu – 70 latu mēnesī – laukos ir liela nauda. Taču pašvaldību budžetos šim gadam nav paredzēti līdzekļi pieņemto bērnu uztura naudai un pabalstam iedzīves iegādei.
