Imanta Ziedoņa dzejolis «Vienīgais grēks» sākas ar vārdiem: «Ādamam piemita tikai viens grēks: Viņš iemīlējās Ievā. Un pēc tam Ādama un Ievas lieta Nonāca pie Dieva».
Imanta Ziedoņa dzejolis “Vienīgais grēks” sākas ar vārdiem:
“Ādamam piemita tikai viens grēks:
Viņš iemīlējās Ievā.
Un pēc tam Ādama un Ievas lieta
Nonāca pie Dieva.”
Īstenībā Ādama un Ievas lieta nonāca Bauskas rajona Tiesā. Tiesāšanās par uzturlīdzekļu piedziņu bērniem sākās 1991. gadā un joprojām turpinās.
Apaļa nulle
Lasu man uzticēto Bauskas rajona Tiesas spriedumu un atzīstu – rakstītajam noticēt ir grūti. Tiesas sēdē 2003. gadā nolemts, ka divu bērnu uzturlīdzekļiem tēvam jāmaksā desmit santīmu mēnesī. Vecākais dēls jau sasniedzis pilngadību, tāpēc summa ir par pusi sarukusi – pieci santīmi.
Ādams uzskata, ka viņš dēlu iztikai ir devis nevis par maz, bet gan krietni par daudz. Viņš ir pārliecināts, ka bijusī sieva Ieva ir viņa parādniece un vēlas piedzīt pārmaksu ar tiesas palīdzību. Tāpēc spriedums tapis, izskatot Ādama sūdzību par Bauskas rajona Tiesu izpildītāju kantora tiesu izpildītāju darbu.
Ādams bijis Nodarbinātības valsts aģentūras uzskaitē, algotu darbu nestrādā no 1995. gada. To apstiprina pašvaldības izdota izziņa. Tiesa secinājusi, ka nav dokumenta, kas apliecinātu, ka ienākumi ir, “tātad ienākumi ir nulle”. Tāpēc arī tiesu izpildītāja 2002. gadā sastādījusi aktu par piedziņas neiespējamību. Ādams algotu darbu nestrādā, un ienākumu viņam nav, tādēļ izpildraksts atdots Ievai kā neizpildāms.
Jāveic pārrēķins
Savukārt spriedumā secināts, ka tiesu izpildītāja darbā trūcis konsekvences. Piedzenot uzturlīdzekļus, parāds koriģēts, pārrēķināts, katru reizi atsaucoties uz citiem normatīviem dokumentiem. Tieši par to Ādams sūdzējies Tieslietu ministrijā, norādot uz netaisnību. Tāpēc tiesa uzdevusi tiesu izpildītājam veikt uzturnaudas pārrēķinu.
Lasot spriedumu, gribēju saprast, kas Ādamu astoņus gadus ir uzturējis pie dzīvības, ja viņam nav ne darba, ne ienākumu. Viņam ir dzīvesbiedre. Kopdzīve nav reģistrēta, taču aug abu bērns.
Ādamam ir sava māja, dzīvesbiedrei sava. Ziemu dzīvo vienā, vasaru otrā. Ar savu lieljaudas traktoru viņš daudziem apkārtnes zemniekiem palīdz apstrādāt zemi. Taču to, ko viņam samaksā graudā vai saujā, neviens nefiksē un no tā neiekasē ne nodokļus, ne alimentus. Pašvaldība izdod izziņu par to, kas ir “uz papīra” – Ādams algotu darbu nestrādā.
Viens no daudziem
Aiz tiesas sprieduma rindām tik tikko nojaušams bijušo laulāto attiecību spriegais mezgls. Ādams ir pazīstams kā negants strīdnieks. Viņš maksā advokātiem un tiesājas, lai panāktu un pierādītu savu – ka dēliem neko nav parādā.
Šajā brīdī varu tikai skumji nopūsties, jo zinu, kādas vajadzības ir augošiem bērniem. Taču man prātā 17. janvāra laikraksta “Diena” pielikumā “Sestdiena” publicētie skaitļi – 17 tūkstošiem bērnu Latvijā tēvi nemaksā uzturlīdzekļus. Ādams ir tikai viens no daudziem.
Tāpēc jāpriecājas, ka šādiem bērniem ir mātes. Taču arī Ievai, tāpat kā Ādamam, ir tiesības uz personisko dzīvi. Kāpēc viņai jādzīvo vienai, ziedojoties bērniem? Tas liek Ādamam uzskatīt, ka viņa jaunākais dēls ir tikpat kā adoptēts, tāpēc vispār – kāda runa var būt par uzturlīdzekļiem? Sarunā ar “Bauskas Dzīvi” pagasttiesa gan nekādu adopcijas faktu neatzina, bet vai tāpēc Ādamam nav tiesības uz savu viedokli?
Par konkrēto sūdzību
Raksta sagatavošanas laikā aprunājos ar Bauskas rajona Tiesas priekšsēdētāju Ivetu Andžāni. Man tiesas lēmums šķita pilnīgi neizprotams. Taču I. Andžāne atgādināja, ka tiesu spriež nevis par sociāli ekonomisko situāciju valstī un tās sekām, bet gan par konkrēto sūdzību, prasību, iesniegumu. Pārējais nav tiesas kompetencē. Iveta Andžāne uzsver, ka tiesa vērtē dokumentus un faktus, neņemot vērā emocijas. Tāpēc arī netiek uzdoti lieki jautājumi, piemēram, no kā pārtiek tēvs, kurš gadiem ilgi nestrādā, vai bērni, kuri nesaņem alimentus, vai arī kā lai iztiek ar pieciem santīmiem mēnesī?
Uzturpiedziņas lietas ir sarežģītas, saka Iveta Andžāne, taču daudz ko maina grozījumi Civillikumā. Piedziņu šādā gadījumā var vērst ne tikai uz atbildētāja ienākumiem, bet arī uz kustamo un nekustamo mantu. Taču likums arī paredz, ka tiek izvērtēts abu bijušo laulāto mantiskais stāvoklis un ienākumi. Konkrētajā gadījumā gadiem ieilguša strīda varbūt nebūtu, ja bērnu uzturam būtu prasīta uzreiz konkrēta summa mēnesī, domā Iveta Andžāne.
Jauna prasība
Taču šī kauja ar knipjiem par santīmiem ir patiesa tikai uz papīra tiesas lēmumā. Sarunā ar mani Ieva neslēpa, ka ir godprātīgi fiksējusi, cik viņa no vīra saņēmusi alimentos. Tas nav daudz, bet tie nav arī santīmi. Laikā no 1995. līdz 2001. gadam uzturlīdzekļu summa bijusi no 36 latiem līdz Ls 157,92 gadā. Lielākā summa, kas maksāta diviem bērniem, mēnesī gan nepārsniedz Ls 16,20. Tiesā ar prasību piedzīt uzturlīdzekļus 1990. gadā dzimušajam dēlam Ieva vērsusies, kad 2002. gadā neko nav saņēmusi. Tad arī viņa uzzinājusi, kurš kuram ir palicis parādā.
Tomēr Ādamam par labu jāteic, ka 2003. gadā viņš pa pieclatniekam, bet vienu mēnesi pat vairāk dēlam tomēr ir atvēlējis. Tagad Ieva ir iesniegusi kārtējo uzturlīdzekļu piedziņas prasību. Dēlam līdz pilngadībai vēl četri gadi. Zēnam ir jāmācās un beigu beigās ēst gribas katru dienu.
