Būs traģēdijas… «kāds kārsies, kādam izūtrupēs cukurbiešu tehniku, kas pirkta, ņemot kredītu. Kādam bērni pārtrauks studijas, bet vēl kādi šoziem neaizbrauks uz Karību salām atpūsties. Būs lieli un mazi pārdzīvojumi, bet būs».
Būs traģēdijas… “kāds kārsies, kādam izūtrupēs cukurbiešu tehniku, kas pirkta, ņemot kredītu. Kādam bērni pārtrauks studijas, bet vēl kādi šoziem neaizbrauks uz Karību salām atpūsties. Būs lieli un mazi pārdzīvojumi, bet būs.”
Arī tāda atsauksme lasāma “Bauskas Dzīves” mājaslapas forumā pēc informācijas, ka akciju sabiedrības “Jelgavas cukurfabrika” akcionāri 10. marta sapulcē nolēma pārtraukt saldvielas ražošanu. Mūsu laikrakstā jau bija skaidrots, ka Jelgavas uzņēmums, pieņemot ES cukura tirgus reformas nosacījumus, vairs negūtu peļņu un būtu apdraudēti arī cukurbiešu audzētāji, jo viņiem nevarētu samaksāt par izaudzēto ražu. Tik striktu nostāju vēl nav paudusi akciju sabiedrība “Liepājas cukurfabrika”, kas turpina kalkulēt, kā strādāt turpmāk un noturēties reformētajā ražotnē.
Zemkopības ministrija nav publiskojusi informāciju, kādi zaudējumi varētu rasties Latvijas laukiem, pārtraucot cukurbiešu audzēšanu. Piedaloties dažādās sanāksmēs, esmu dzirdējusi izklāstu par kompensācijas maksājumiem. Manuprāt, svarīgākais tomēr ir pēc iespējas precīzāk novērtēt, kā laukus ietekmēs iespējamā nozares likvidēšana. Sākumā citētais dažos teikumos pietiekami dramatiski atklāj īstenību.
Esmu domājusi un arī vaicājusi dažāda ranga amatpersonām, vai tiešām cukurbiešu audzēšanai Latvijā pēc iestājas ES iespējams tik nelabvēlīgs scenārijs? A/s “Jelgavas cukurfabrika” valdes priekšsēdētājs Jānis Blumbergs attrauca, ka uz šo jautājumu atbilde izklausīšoties vulgāra: “Ko gan var gribēt, ja Latvija ir nokļuvusi tādā komandā, kur tautas bumbu vairs nespēlē? Ir jāapgūst citi sporta veidi.” Par bioetanola iespējamo ražošanu viņa domas arī bija piesardzīgas.
Savukārt zemkopības ministrs Mārtiņš Roze preses konferencē lika saprast, ka spēcīgākie zemnieki taču pratīšot pārkārtot ražošanu. Šķita, nav īsti dzelžainas nostājas, lai mūsu zemē šī nozare tomēr saglabātos.
Sazinājos ar bijušo zemkopības ministru Ati Slakteri. Atcerējos, ka viņš, savulaik tiekoties ar abu pārstrādes uzņēmumu vadību, pārliecinoši argumentēja Latvijai piešķirto ES kvotu garantiju. Vaicāju eksministram, vai kādreiz iztēlojies šādu nozares nākotni? Izrādījās, ka ne. Viņaprāt, ES lēmumi attiecībā uz mūsu valsti cukura tirgus reformā ir netaisnīgi. “Nedrīkst būt vienādi nosacījumi, piemēram, Dānijai, kur ražo divarpus reižu vairāk cukura nekā vajadzīgs pašu patēriņam, ar Latviju, kurai piešķirtā kvota pilnībā nenosedz pašpatēriņu,” tā A. Slakteris. Tagadējais Saeimas deputāts uzskata, ka ES sarunās savu ir iespējams panākt arī tādai mazai valstij kā Latvija. Kā vērtēt politiķu un amatpersonu sacīto? Jāpiekrīt LTV ziņu dienesta reālistiski skarbās žurnālistes Ilzes Jaunalksnes viedoklim. Proti, ir skumji, ka politiķi vienmēr sameklē attaisnojumu savai rīcībai, lai kāda tā būtu. Tātad – ja Latvija neaudzēs cukurbietes, vainīga būs Eiropas Savienība.
