Kļūdās tie, kuri domā, ka izsūtīšana no Latvijas notika divreiz – 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā. Patiesībā tā turpinājās vairākkārt gan kara laikā, gan pēc tā.
Kļūdās tie, kuri domā, ka izsūtīšana no Latvijas notika divreiz – 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā. Patiesībā tā turpinājās vairākkārt gan kara laikā, gan pēc tā.
1945. gada janvārī pāri Latvijai atkal vēlās represiju vilnis, ko veica atgriezušies padomju okupanti. Šīs akcijas nezināmā virzienā aizrāva daudzus tūkstošus Latvijas pilsoņu, arī manu tēvu Robertu Āriņu. Viņš Latvijas brīvvalsts laikā bija darbojies aizsargu organizācijā un vadījis aizsargu orķestri Rundāles pagastā.
Mūsu sētā 1945. gada janvāra beigās iebrauca “šķūtnieks” kopā ar čekistu, lai apcietinātu tēvu, kura tobrīd nebija mājās. Viņš ar savu traktoru kūla labību Rundāles pagasta zemniekam Mežāzim. Atbraucēji devās turp, lai viņu apcietinātu, bet es ar cimdiem, zeķēm un drēbēm arī steidzos, lai nodotu tos tēvam. Paspēju, jo pēc kulšanas pārtraukšanas viņš vēl mazgājās. Talcinieki neziņā stāvēja, bet tas čekistu neinteresēja. Tēvs iesēdās ragavu priekšpusē, un viņu aizveda uz pagastmāju. Pēc tēta aizvešanas es iedarbināju mūsu traktoru, četrpadsmitarpus gadu vecumā es to jau pratu. Ieslēdzu kuļmašīnu, līdz vēlai vakara stundai labība tika nokulta.
No Rundāles pagastmājas tēvu aizveda uz Bauskas, vēlāk – uz Jelgavas cietumu. Šāda apcietināšana notika visā Latvijā. Bez tiesas sprieduma no Jelgavas 1945. gada 1. februārī izbrauca divi ešeloni ar tūkstoš arestētajiem katrā, šie ļaudis bija apcietināti Bauskas, Jelgavas un Dobeles apriņķī. Viens vilciena sastāvs devās uz ziemeļiem, otrs – uz Urāliem, Soļikamskas rajonu, Borovsku, kurp veda arī manu tēvu, skolotāju K. Hammeru, orķestra vadītāju Spāriņu no Bauskas u. c.
Aizsūtītie tika izvietoti Borovskas koncentrācijas nometnes piecās barakās, katrā 200 cilvēku. Guļamvietas bija divos stāvos. Barakā atradās dzelzs krāsniņa. Viena baraka bija paredzēta medicīnas vajadzībām. Ziemā šīs barakas galā, sakrauti grēdā, gulēja mirušie katordznieki – kaili, ar pazīšanas birku pie kājas. Apkārt nometnei bija žogs ar sardzes torņiem. No rīta trauksmes signāls izsūtītos aicināja stāties ierindā barakas galā, lai dotos darbā bez atalgojuma vairākās darbnīcās, cehos. Mans tētis strādāja jumta papes cehā, bet K. Hammers – mazajā katlumājā. Bija ierīkota arī ēdnīca, uzturs – ļoti trūcīgs. Naktīs bieži notika pratināšanas, kuru mērķis bija vākt ziņas, lai piespriestu cietumsodus. 1946. gadā nometnē likvidēja apsardzi, atļaujot pēc darba atstāt nometnes teritoriju.
Represētie līdz Soļikamskai (8 km) nepārtraukti redzēja tikai nometnes. Šai “brīvībai” pretī nolika badu – gaužām niecīgu ēdināšanu. Ieslodzītie mēģināja pārdot kādu savu mantu, lai glābtos no izsalkuma. Jāatgādina, ka bads 1946. gadā plosījās visā Padomju Savienībā. Cilvēki domās jautāja: kurš tad uzvarēja karā?
Izsūtītos 1946. gada rudenī no Borovskas koncentrācijas nometnes sāka laist uz mājām Latvijā. To beidza 1947. gada februārī. Arī mans tēvs atgriezās 1946. gada septembrī. Taču aptuveni divi simti neatbrauca, jo izmocītie ļaudis no smagā darba, slimībām, bada bija miruši. Manu tēvu glāba vācu tautības ārsts, izsūtītais, kurš izārstēja smagi slimo tēvu, pārklātu augoņiem. Tēvs un māte vēl pieredzēja trešās Atmodas sākumu.
Šī koncentrācijas nometne netika likvidēta, jo tur atsūtīja darbam 400 vācietes, Hitlera jaunatnes organizācijas biedres. Atveda arī latviešus. Tātad verdzība šajā Staļina filtrācijas nometnē turpinājās.
