Valsts ieņēmumu dienesta desmit gadu jubilejas atzīmēšanai tiek gatavots apkopojošs pētījums par nodokļu un nodevu vēsturi Latvijā.
Valsts ieņēmumu dienesta desmit gadu jubilejas atzīmēšanai tiek gatavots apkopojošs pētījums par nodokļu un nodevu vēsturi Latvijā.
Ceru, ka lasītājiem būs interesanti ieskatīties, kādi nodokļi un nodevas bija jāmaksā kurzemniekiem un zemgaliešiem hercogu laikā no 16. gs. beigām līdz 18. gs. beigām.
Maksājumus kontrolē gobziņi
1562. gadā, izveidojoties Kurzemes-Zemgales hercogistei, kas bija Polijas-Lietuvas vasaļvalsts, tajā tika saglabāta pirms tam Livonijā pastāvošā dažādu individuālo naudas un naturālo maksājumu (labības, piena produktu, gaļas, olu un citu lauksaimniecības ražojumu, medus, mājdzīvnieku un mājputnu, zivju, siena, zvērādu, vaska, malkas, kokmateriālu) ņemšana no zemniekiem. To veica muižnieki vai valsts jeb hercoga muižu pārvaldniekinomnieki atkarībā no zemnieku zemes platības. Šīs nodevas bija vācu muižkundzības pamats, kas tika radīts jau 13. gs.
Zemnieku maksājumus kontrolēja muižu amatpersonas – gobinieki jeb gobziņi (ar vārdu «goba» Kurzemē un Zemgalē tika apzīmēti visi zemnieku maksājumi), kas uz īpašiem t. s. «burtkokiem» grieza maksājumu zīmes. «Burtkoki», kas mūsdienās aplūkojami Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, sastāvēja no divām savstarpēji savietojamām daļām. Viena koka daļa atradās muižā, bet otra pie zemnieka. Abas daļas savietojot, varēja sekot līdzi gan maksājumiem, gan parādiem.
Muižām nosaka kvotas
Pārmaiņas, saistītas ar t. s. «kunga tiesas» jeb naturālo nodevu palielināšanu un pārvēršanu t. s. «gabalu naudā», bija vērojamas 17. gs. pirmajā pusē, it sevišķi hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642–1682). Hercogs Jēkabs veica nodevu papildu strukturizēšanu, izdalot no tām valsts nodevas, jo, attīstot lauku rūpniecisko ražošanu un kuģu būvi, tika forsēta aušana, darvas tecināšana, pelnu un ogļu dedzināšana, kokzāģēšana u. tml. Tas nozīmēja, ka katrai muižai gadā valstij bija jānodod noteikts šo ražojumu daudzums jeb kvotas.
Tas savukārt nozīmēja jaunus naturālos maksājumus, ar ko valsts labā aplika zemniekus, jo muižnieki nodokļusnodevas nemaksāja, bet ievāca tos no zemniekiem un pēc tam nodeva valsts ierēdņiem. Vietām valsts noteiktie naturālie maksājumi tika pārrēķināti naudā, tā radās t. s. «vilnas nauda», «darvas nauda», «pelnu un ogļu nauda», «būvkoku nauda» u. tml. Vietējā naudas maksājumā jeb pagasta naudā Kurzemes hercogistē tika pārvērsta agrākā pagasta tiesa, kas bija jāmaksā noteiktos termiņos (parasti divas reizes gadā – pavasarī un rudenī, kad bija jādod naturālās nodevas jeb «kunga tiesa»).
Viens arkls – 100 ha
Kurzemes hercogistē par zemnieku zemes jeb nodokļunodevu zemes mēru kalpoja agrākais arkls, ko 1561. gadā apstiprināja Polijas-Lietuvas karalis Sigismunds II Augusts. Ļoti aptuveni izsakot, vienu arklu liela zemes platība bija 100 ha.
Hercogistes ieņēmumu saimniecību pārzināja hercoga ren tes kambaris un tā algoti ierēdņi. 17. un 18. gs. hercogistē tika ieviesta prakse, ka valsts noteikto naudas nodokļunodevu iekasēšana tika iznomāta privātpersonām. Tolaik valdīja uzskats, ka nodokļunodevu iekasēšanu vislabāk var veikt, ja iekasētāji no tā gūst kādu labumu.
«Mācītāja tiesa» – labības norma
Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes-Zemgales hercogs Gothards Ketlers 16. gs. otrajā pusē hercogistē veicināja luterticības nostiprināšanu un visur sākās jaunu baznīcu celšana. Līdzekļus guva no zemniekiem, kam ar landtāga lēmumu tika uzlikts baznīcu nodoklis, kas pastāvēja vienlaikus ar t. s. «mācītāja tiesu». Tā bija naturālā nodeva draudžu mācītāju uzturam. Ar 1567. gada landtāga lēmumu tika noteiktas «mācītāja tiesas» normas jeb labības daudzums, kā arī citu mācītājam dodamo lauku ražojumu daudzums, ko izlietoja ne tikai mācītāji un viņu palīgi, bet arī draudžu uzturētās skolās un nabagmājās. Bez tam «mācītāja tiesa», tāpat kā visas naturālās nodevas jeb «kunga tiesa», bija notaksēta arī naudā.
Tā kā Kurzemes hercogiste 16. gs. otrajā pusē veidojās kā jauna valsts, tai vajadzēja rūpēties par savu ārējo un iekšējo drošību. Tādēļ hercogistes landtāgs 1568. gadā pieņēma lēmumu, ka no ikkatriem 20 arkliem zemes (pie kam gan muižnieku, gan zemnieku) zemes aizsardzībai ir jādod viens bruņots jātnieks. 16. un 17. gs. mijā šis pienākums tika pārvērsts naudā un izveidojās jauns valsts nodoklis – t. s. «jātnieku jeb vasaļu nauda». Ienākumi no tā tika izmantoti hercogistes kara algādžu algošanai.
Valdnieku privilēģija
Tiesības noteikt muitu un iekasēt ienākumus no tās Rietumeiropas tiesību sistēmā bija valdnieku privilēģija. Šis princips tika pārņemts arī Kurzemes hercogistē, bet reāli 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā hercogistē šajā jomā sadūrās hercoga un viņa senjora – Polijas-Lietuvas karaļa – intereses. Proti, hercogistes pilsētās un ostās minētajā laikā darbojās Polijas-Lietuvas karaliskie nodokļu iekasētāji, ko hercogs uzskatīja par iejaukšanos viņa finanšu privilēģijās. Nesaskaņas tika atrisinātas pēc tam, kad karaliskie nodokļu ierēdņi pārgāja hercoga dienestā – hercogistes muitas pārvaldē. 1651. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs apstiprināja hercogistes muitas nolikumu, kas paredzēja vairākus nodokļus par preču pārvadāšanu, importu un eksportu. Tās bija jūras un upju licences, sauszemes ceļu muitas un akcīzes nodokļi īpašām precēm.
Kungiem atdod mājlopus
18. gs. līdztekus visiem iepriekš minētajiem nodokļiemnodevām hercogistes zemniekiem kā ārkārtas maksājumi laiku pa laikam bija jāmaksā dažādi kara nodokļi jeb kontribūcijas (gan graudā, gan naudā). Tos sakarā ar hercogistes īpašo situāciju šajā gadsimtā prasīja ne vien hercogs (valsts vārdā), bet reizēm arī Krievijas karaspēka grupējumu vadība, jo hercogistē atradās šīs valsts karaspēka vienības.
Kurzemes un Zemgales hercogistē visā tās pastāvēšanas laikā bija arī vairāki īpaši nodokļi un nodevas. Viena no šādām – t. s. «zirgu nodeva». Tā bija sava veida mantojuma nodeva, ko zemnieka (saimnieka) nāves gadījumā muižkungs saņēma no mantinieka. Tradicionālajā Rietumeiropas tiesību praksē šādos gadījumos zemnieka (saimnieka) mantiniekam muižkungam bija jāatdod labākais mājdzīvnieks, parasti – zirgs.
Kurzemes hercogistē šāda mantojuma nodeva pastāvēja tikai hercoga īpašumos – valsts muižās jeb domēnēs. Turpretī hercogs no saviem zemniekiem neņēma precību nodevu, bet šādas naudas nodevas iekasēšana pastāvēja privātmuižās. Konkrētam mērķim bija domāta no zemniekiem iekasētā «pasta nauda».
Ebreji palīdz palielināt ieņēmumus
Vēl viens īpašs nodoklis Kurzemes hercogistē bija t. s. «atpirkšanās nauda jeb ebreju uzturēšanās nodoklis», kam ir interesanta izcelšanās. Ebreji hercogistē ieceļoja 17. gs. un 18. gs. pirmajā pusē, jo hercogiem bija izdevīga šīs tautības iedzīvotāju saimnieciskā izveicība. Jau no 17. gs. vidus ir liecības, ka hercogistē ieceļojušiem ebrejiem tika iznomāta valsts nodokļunodevu iekasēšana.
18. gs. šī prakse tika saglabāta, jo ebreju tautības nomnieki savas funkcijas pildīja labi – hercogistes ienākumi palielinājās, kaut arī no šīs starpniekdarbības pieauga arī nodokļu nasta. Tas radīja neapmierinātību, tādēļ hercogistes landtāgs 17. gs. vairākkārt lēma par ebreju izraidīšanu. 18. gs. sākumā hercogs Ferdinands tomēr pakļāvās muižnieku spiedienam un 1714. gadā pavēlēja padzīt ebrejus no hercogistes.
Dālderis par dienu
Tiem ebrejiem, kas izvairījās pildīt pavēli, tika uzlikta soda nauda – dālderis (apmēram 28 g sudraba monēta) par katru nelikumīgas uzturēšanās dienu. Bagātākie ebreji, lai paliktu hercogistē, samaksāja uzreiz 400 dālderu par visu gadu, bet ne tik turīgie atpirkās, piekukuļojot amatpersonas, un galu galā tāpat palika hercogistē. Ebreju izraidīšanu kavēja arī daudzu muižnieku parādi viņiem, jo hercogiste tolaik bija tiesiska valsts, kuras likumi noteica, ka parādu dēļ kreditorus no valsts izraidīt nedrīkst. Tādā veidā muižniekiem, kas bija parādā ebrejiem, bija jāmaksā valstij ebreju soda nauda par viņu uzturēšanos.
Rezultātā aprakstītā kampaņa 18. gs. vidū radīja iepriekš minēto «ebreju uzturēšanās nodokli jeb atpirkšanās naudu», kas pārveidotā veidā jau ar noteiktām nodokļa likmēm saglabājās arī pēc Kurzemes-Zemgales hercogistes iekļaušanas Krievijas sastāvā.
