Sākums – starp divām renovētām daudzdzīvokļu mājām pie Edvarta Virzas ielas, gals – pretī Sarkanajai skolai pār Stelpes ceļu. Tā ir Skolas iela, viena no garākajām artērijām Iecavā, ar privātmājām un dārziem apaugusi kopš divu skolu uzcelšanas 60. gados. Pirmā uzcelta internātskola, otrā – Baltā jeb vidusskola, kam pēdējos gados pievienojies moderns stadions. Šogad Skolas iela beidzot sāks iegūt jaunu veidolu – no bedraina ciema ceļa pārtaps līdzenā ielā ar ietvi un labu apgaismojumu.
Futbols un peļķes
Vārdu tā ieguva 1955. gada 21. oktobrī, kad nosaukumus dalīja Baldones rajona Iecavas ciema izpildu komiteja. Tolaik Skolas iela vēl atdūrās Lauku ielā, bet 70. gados ieguva turpinājumu nedaudz pa labi līdz Stelpes ielai, kur beidzas ar pāreju, pa kuru vēl pirms gadiem desmit audzēkņi devās uz mājturības stundām. Sarkanā skola iecavnieku vecākajai paaudzei joprojām ir dzimtā, kaut viņi labprāt tiekas skolas jubilejas sarīkojumos jaunākajā ēkā.
Te ir sava «republika», vairāku paaudžu iemītnieki kopīgi strādā, vada laiku, draudzējas un dala dzīvesstāstus. Daudzas mājas joprojām dēvē pirmo saimnieku vārdā, kaut dažai īpašnieki jau ir citi.
Inese Gāga vecāku celtajā Skolas ielas namiņā dzīvo kopš bērnības. Vasarā viņas dārzs līdzās autostāvlaukumam krustojumā ar Rīgas ielu koši zied. Inese atceras, kā asfaltētā un bruģētā vide izskatījās 60. gados: «Namu, kur tagad ir picērija, sauca par Gobas māju, tai bija skaists dārzs, kurā mēs, kaimiņu bērnu kompānija, varējām spēlēties kā savā pasaulītē. Pretī bija Prauliņu māja ar vairākiem dzīvokļiem, ko pēc īpašnieku maiņas nojauca. Iela bija smilšu, mēs tepat spēlējām futbolu. Asfalts bija vienīgi Rīgas ielai. Skolas ielas krustojumā ar Tirgus ielu katru pavasari bija milzīga peļķe, te braukājām ar vanniņām. Tur, kur tagad ir ēka ar veterināro klīniku un zobārstniecību, Ļipatovu ģimene zaļā pļavā ganīja kazas. Mazpilsētas šarms!»
Spilgtas personības
Agrāko vetārsta Žaņa Pūces māju vēl tagad var pazīt pēc garā stadulas baļķa gar sētu, kur sietas gotiņas un citi lopiņi. Ielā nereti varēja redzēt govju pļekas, atminas Inese. 60. gados tirgus paviljona vietā bija kareivju barakas, iesauktie būvēja skolas. Adrese Skolas iela 4 ir daudzdzīvokļu ēkai pagalmā, kur mīt novada dome. Te 20. gados bijis iecerēts tirgus placis, liecina biedrības «Arhīvs» dati. Kad karavīri aizgāja, māju uzcēla uz agrākā baraku atkritumu laukuma, stāsta iedzīvotāji.
Koku ģimenes mājā dzīvoja Laimiņš – krāsotājs, kas no darba nācis ar pleķiem uz sejas, stāsta Inese. Zīļu ģimenes vecā māja nojaukta, un uzcelta jauna. Tā bijusi muzikāla ģimene – vectēvs spēlēja, mamma Dzidra dziedāja un spēlēja volejbolu, Ēriks bija multiinstrumentālists, Egons pūta saksofonu. Skolas ielas 1 renovētā daudzdzīvokļu nama vietā reiz bija Žamaiša un tā sauktās «čigānu mājas». Pāri E. Virzas ielai Skolas ielas bērni devās uz Puķuleju pie Iecavas upes.
Māju īpašnieki ap Skolas un Tirgus ielas krustojumu svētdienās kļūst par komercijas ķīlniekiem. Inesei izdevies panākt, ka iebraucēju tirgotāju būdas vairs neceļ uz viņas zāliena ielas malā, bet citiem saimniekiem vēl no tā nākas ciest. Dažs vairs tik centīgi nekopjot ielas malas zālienu, jo to izmin un izbraukā tirdzinieki.
Par Skolas ielas posmu no Rīgas līdz Lauku ielai stāsta Aija Štrausa un Daina Rudzīte. Abas smej, ka daudz ievēro, jo staigā kājām. Dainas vecāku celtais nams slejas krustojumā ar Dzirnavu ielu, arī numurs piešķirts tajā. Aijas māja ir attālāk no ielas. «Apkārt kaimiņu kūtspakaļas,» smejas vitālā dāma, kura glīti sakoptajā īpašumā tur vistas, lai būtu olas, no kā uzcept ko gardu. Skolas ielai ir arī lielāka «kabata», kur slejas četras mājas.
Izvelk no bedres
Aija ar vecākiem un trijām māsām 1957. gadā atgriezās no Sibīrijas, sākumā dzīvojuši Lauku ielā pretī Skolas ielas galam. Vidusskolas vietā tolaik bijis dīķis un nogāze, kur ziemā bērniem vizināties ar ragaviņām. Jau pieaugusi 80. gados savām rokām cēlusi namiņu Skolas ielā, dzīvo te ar ģimeni no 90. gadu sākuma. Vairākās vecajās mājās atrasta gan priekšteču noglabāta nauda, gan senas vēstules ar dzīvu vēsturi, stāsta dāmas.
Daina dzīvo te gandrīz visu mūžu – kad atgriezās no Sibīrijas, Jakaišu ģimene īrēja istabiņas mājā iepretī, bet savu uzcēla un pārvācās pēc vairākiem gadiem. Kad karavīri 1968. gadā Skolas ielā lika ūdensvadu, Dzirnavu ielas stūrī plūstošajās smiltīs lielais traktors iebrucis līdz jumtam. Aprakts tas tur nav palicis, buldozers izvilcis, bet milzīgajā bedrē jokdaris kaimiņš aicinājis samest visu lieko. Pirms dažiem gadiem tepat ar vienu riteni iebrukusi atkritumu mašīna, atklājot zem augsnes un asfalta izskalotu tukšumu. Aijas mājas celtniecības laikā no pazemē slīdošā traktora knapi izglābies palīdzīgs kaimiņš.
Pēc infrastruktūras izbūves liets asfalts, par kura izlīdzināšanu tagad sapņo ne tikai tie, kas te dzīvo, bet arī bērni un viņu vecāki, kas mēro ceļu uz skolām. Ne viens vien staigātājs no milzīgajām peļķēm garāmbraucēju apšļakstīts. Daina un Aija pārliecinātas – vispareizāk Skolas ielā būtu noteikt vienvirziena kustību no Rīgas uz Lauku ielu, atpakaļceļu iezīmējot pa Zemgales ielu. Ciematā ielas ir šauras, vienvirziena risinājums dotu lielāku drošību gan mazajiem gājējiem, kas mēdz aizrauties ar apkārtnes vērošanu, gan augošajam riteņbraucēju skaitam. «Būtu labi, ja autobraucēji beidzot sāktu ievērot ātruma ierobežojumu,» piebilst Daina.
Koki dzīvi
Zelmeņu māja Skolas ielā 22, kur sākumā mita Dainas ģimene, 90. gados pamesta nodega. Nelaime nav ļāvusi kaimiņiem gulēt visu nakti, jo bija bail par uguns pārlēkšanu, sprakšķēšana bija dzirdama tālu. «Tagad tās numurs būtu 48, pēc tā var spriest, kā iela «izaugusi»,» secina Daina.
Pēc profesijas dārzniece, viņa uzskaita vērtīgos izdzīvojušos kokus Skolas ielā: «Kalnu kļava pie Darbenieku mājas izglābta no elektriķiem, kas zāģēja kokus zem līnijām, kaut tuvākajos gados gaisvadus ar stabiem novāca un ielika zemes kabeli. Internātskolas apstādījumos ir magnolijas, akācijas, riekstu un korķa koks. Lielā ieva pie Krauklīša mājas pavasaros zied pirmā. Tur ir arī liepa, bērzs un ozols, ko uzreiz pēc atgriešanās no Sibīrijas iestādīja nama cēlāji.»
Internātpamatskolas apstādījumus veidoja iecavnieka radinieks daiļdārznieks Dzidris Rieksts, kurš ieteica bērzu birzi Skolas un Raiņa ielas stūrī, kā arī akmensdārzu skolas priekšā, kas tagad pārtapis modernākā veidolā. Bērzu birzīte turpina augt pie vidusskolas stūra, to stādīja viena klase un izdevies glābt no zemesgabala nomnieka, kas vēlējies to nogāzt.
Pie internātskolas dārza reiz bijis Kaukāza plūmju dzīvžogs, kas apzāģēts pavasarī zemāk par sētu. Visu vasaru Daina jutusi, kā ziedi smaržo, kaut to vairs nebija. Kopš tā laika apkārtējos dārzos plūmju raža, visticamāk, esot mazāka, jo kaukāzietes bija galvenās apputeksnētājas. Skolas ielā ir vairāki daiļdārzi – Stankeviču, Poļu un Vilciņu, arī pašas Dainas dārzs. Abām kaimiņienēm raizes pašlaik dara neapdzīvotas mājas dārzs, kas nezāļu mēles sāk laist visapkārt sētai.
Melnais un Milimetrs
Skolas ielā ir lieliski suņi – ļoti labi audzinātā Grēta un Džordans, kurš neiet ārpus sētas, pat ja vārti vaļā. Jauniņais bīgls Bairons dabiskajā kustīgumā neesot noturams – tiklīdz ir iespēja, skrien, cik spēj. Aijas Rondo ir izstādēs godalgots un ļoti draudzīgs. Negro ir rituāls – katru dienu kopā ar saimnieku apiet sētas perimetru. Pie vienas no Līvānu mājām ielas turpinājumā ir uzraksts krieviski «Laskovaja sobaka» jeb «Maigs suns». Dainas kaimiņu vilkusuns saimnieku tuvošanos jūt pa 50 metriem un sāk izdot tik izmisīgas skaņas, ka sākumā apkārtējie uztraukušies, vai kas nav noticis.
Ielā ir pašiem sava dravnieka māja, kur var nopirkt ļoti garšīgu medu. Profesijas te ciena – reiz Skolas ielā dzīvoja Melnais Jānis – kalējs, tāpēc nokūpējis. Par Milimetru bija iesaukts ļoti precīzi strādājošs traktorists. Kad viņa ģimene pārcēlusies šurp no laukiem, sieva bija vīlusies: «Te nevar pat sētā vīru izlamāt, lai kāds neklausītos!»
Rīgas ielas stūrī ir tā sauktā Zaķīšu māja, kurā reiz iebrauca mašīna. Jau laikā, kad vārda devēju ģimeni bija nomainījuši citi saimnieki, reiz Aijas dēlēns pavaicājis: «Vai tur daudz zaķīšu iekšā dzīvo?» Visiem bija, ko nosmieties. Zaķīšu nams pēdējā desmitgadē ieguvis jaunu skatu un sakoptību pēc ilgāka laika stāvēšanas tukšs.
Vairākumā īpašumu joprojām mīt cēlāju mantinieki. Ielas veidols drīz mainīsies, taču kaimiņienes ir drošas, ka te nekas nepārtrūks. «Dzīvosim!» smaidot saka Daina.
