Lauku tūrisms kļūst populārāks, un Vidzemē tajā aizvien plašāk iekļaujas sētas, kuru darba pulsējums kļuvis saderīgs ar viesu uzņemšanu. Izrādās, gan raksturības, gan savveidības pievelk ceļiniekus.
Lauku tūrisms kļūst populārāks, un Vidzemē tajā aizvien plašāk iekļaujas sētas, kuru darba pulsējums kļuvis saderīgs ar viesu uzņemšanu. Izrādās, gan raksturības, gan savveidības pievelk ceļiniekus.
SIA “Bauskas tūrists” vadītāja Veronika Puķe ir secinājusi, ka mazi un lieli labprāt vēlas būt līdzdarbīgi un līdzdalīgi, nevis tikai vērotāji. Tādēļ, organizējot izbraukumus, maršrutos iekļauj tās vietas, kur ir, ko redzēt, izgaršot un arī pašam pamēģināt.
Citviet piedāvājums pārsteidz pat rūdītus savu un svešas zemes redzējušus ekskursantus. V. Puķe piemin Liepājas rajona Vārmi, kur, samaksājot pusotra lata, katrs pats var izcept maizes kukulīti. Valmieras rajona Rūjienas apkaimē ceptuves “Liepkalni” saimnieki arī neliedz lūkot, kā top dienišķā maize, bez kuras neiztikt. Rūjienas saldējuma degustācija vasaras mēnešos ir skolu ekskursantu iecienīta. Rūjienas piensaimnieku biedrības senās ēkas nav vis gājušās zūdībā, bet ar akciju sabiedrības “Valmieras piens” aizgādību saglabātas un piemērotas mūsdienu pieprasījumam.
Netālu darbojas Ķoņu dzirnavas, kur saskaņota saimnieku Čākuru ģimenes pietāte pret Latvijas lauku sendienu rūpniecību un vēlēšanās ar to sniegt labumu tuvējās apkaimes ļaudīm. Darbojas visi dzirnavu gaņģi, vilna pārtop kārsumā un dzijā, veselībai labdabīgos dažādos izstrādājumos.
Ir sētas, kurās var izzināt piena lopkopību, trušu audzēšanu, medus ieguvi un sveču liešanu, ķirbju, garšaugu audzēšanu un tamlīdzīgas nodarbes. Rūjienas tūrisma informācijas centrs izdevis īpašu ceļvedi, kurā akcentēti lauku labumi un norādītas adreses, kā sastapt vēlīgus un sabiedrībai atvērtus saimniekus. Kopumā Rūjienas apkaimē ir 21 tāda vieta.
V. Puķe bilst, ka neba tūliņ jātraucas uz Vidzemi, kur pēdējā laikā sētas un durvis ir ļoti atsaucīgi atvērtas, gaidot viesus. Tūrisma speciāliste vispirms vedina tepat uz Bauskas rajonu. Par labu piemēru viņa nosauc Iecavas novadu, kur Pastaru ģimenes “Bērziņos” ir piedāvājuma dažādība, iespēja gan atmiņu pārbaudīt par senām lauksaimnieku prasmēm, gan izjust kustēšanās prieku. Visādas dzīvas radības mūslaikam raksturīgo lietišķību ar īpašu siltumu ļauj kompensēt “Dobuļos”, kur Ķelpju ģimene izveidojusi un joprojām turpina dažādot minizoodārzu.
