Lāčplēša ordeņa kavalieris Andrejs Kraulis mājām devis savu uzvārdu, tās nosaukdams par «Krauļiem». Tagad tur saimnieko mazdēls Andris Luņevs kopā ar sievu Dzintru. Sēta atrodas Bauskas novada Gailīšu pagastā, lai gan vectēva laikā tā bija Ceraukstes pagastā.
Zirgu stallis
Latvijas augstākais militārais apbalvojums no 1920. līdz 1940. gadam bija Lāčplēša Kara ordenis. To iegūstot, Andrejs Kraulis dāvanā saņēma 15 hektāru zemes, uz kuras atradās Ceraukstes muižas zirgu stallis, saglabājies no barona laikiem, – pēdējā ēka, kas palikusi no Ceraukstes muižas. Andrejs un Emīlija Krauļi staļļa vienā pusē izveidoja dzīvojamo daļu, otru atstāja saimniecības darbiem.
Iesākto kopdzīvi pārtrauca Otrais pasaules karš. Vectēvu izsūtīja uz Sibīriju. Emīlija nesagaidīja vīru atgriežamies, viņš gāja bojā Arhangeļskā. Saimniecības darbi bija jāuzņemas vienai pašai, palīgā ņemot meitiņu Loniju.
Pats lielais Kārlis Ulmanis
Māja ir līdzās ceļam, savulaik daudzi pajūgos braukuši garām, jo blakus atradusies pārceltuve. Atmiņā palikšot vecmāmiņas Lonijas saviļņojošais stāsts par Latvijas tā laika prezidentu Kārli Ulmani. Lai apciemotu divas krustmeitas Ceraukstē un Mežgaļu skolu, vīrs braucis garām «Krauļiem» un lūdzis padzerties. «Pats lielais Kārlis Ulmanis ir dzēris no mūsu akas,» ar lepnumu stāstījusi Lonija.
Pēc kāda laika Lonija satikusi savu dzīves mīlestību – krievu vīrieti Sergeju Luņevu. Nonākdams gūstā pie vāciešiem, viņš pabijis Salaspils nāves nometnē, pēc tam nosūtīts darbos pie saimniekiem, kur arī pirmo reizi saticis Loniju.
Beidzoties karam, kopdzīve «Krauļos» neiesākās – Emīlija nevarēja pieņemt meitas izvēli, jo sava vīra Andreja traģiskajā liktenī vainoja krievus. Vecumdienās, kad spēka bija maz un vienai klājās grūti, Emīlija beidzot aicināja meitu uz «Krauļiem». Sergeja čaklās rokas palīdzēja atjaunot māju, kurā ieguldīts liels darbs un laiks.
Zibens spēriens
Lonijai un Sergejam piedzima dēls Andris, tagadējais mājas saimnieks. 1985. gadā viņš apprecēja Dzintru un atveda sieviņu saimniekot uz «Krauļiem». Kopdzīvē dzimuši trīs bērni – Lelde, Laura un Artūrs. Tagad visi jau lieli, viņu ikdiena aizrit citviet. Kad bērni bijuši mazi, liktenis izspēlējis notikumu, kuru ģimene nekad neaizmirsīs.
1992. gada 13. jūnijā mājā iespēra zibens, «Krauļos» nebija iespējams dzīvot. Andris tagad smej: «Tas laiks sakrita ar 1941. gada deportāciju atceri. Vectēvu izsūtīja uz Sibīriju, bet zibens mūs – uz vagoniem.» Pateicoties daudzu cilvēku atbalstam, ģimenei izdevās savā namā atgriezties jau oktobrī. Dzintra atceras: «Māja dega, šīferi lidoja pa gaisu, skaņa bija drausmīga. Stāvēju ar bērniem, mazais Artūriņš man bija uz rokām, skatīdamās domāju – nē, tā nav traģēdija, galvenais, ka mēs esam dzīvi, pārējais viss atrisināsies, un būs labi. Svarīgākā ir dzīvība, ne manta.»
Londona, Liepāja, Rīga
Vai nākamā paaudze uzņemsies saimniekošanu «Krauļos», nav paredzams. Vecākās meitas Leldes dzīve rit Londonā, savukārt Laura mīt Liepājas tuvumā un jau ir kļuvusi par kurzemnieci. Cerību stariņš vecākus nepamet, domājot par dēlu rīdzinieku Artūru.
Viņi prāto: «Daudzi, kas ilgi dzīvo lielpilsētā, pēc laika labprāt atgriežas laukos.» Varbūt ne tagad, bet pēc gadiem. Saimniekošana pašlaik ir Andra un Dzintras pārziņā. Viens no galvenajiem uzdevumiem, kas jāpaveic, – jāizrok jauna aka, jo sāk trūkt ūdens. «Krauļos» piedzīvots daudz laba un slikta, ziemā glābti zem ledus pakļuvuši bērni, tāpēc Andris saka: «Esmu gājis caur uguni un ūdeni.»
