Aizvadītā gada pašā nogalē man laimējās izlasīt vairākas patiesi izcilas grāmatas.
Aizvadītā gada pašā nogalē man laimējās izlasīt vairākas patiesi izcilas grāmatas. Varbūt secinājums ir aplam neprecīzs, jo pavisam skaidri es jau iepriekš zināju, ko gribu lasīt. Vienkārši grāmatas pie manis «atnāca» pašas īstajā laikā un secībā. Arī notikumi un izjūtas pie mums ierodas paši – tieši tad, kad esam gatavi tos uzņemt un novērtēt. Tikai žēl, ka savas uztveres gatavības pakāpi mēs nevaram iepriekš pavisam skaidri prognozēt…
Brazīliešu rakstnieks Paulu Koelju Latvijā piedalījās savas grāmatas «Alķīmiķis» prezentācijā Jāņa Rozes grāmatnīcā. Tas nekas, ka neparedzētas nejaušības dēļ Rīgas lidostā viņu neviens nesagaidīja un autoram pašam nācās «eksotiskajā ziemeļvalstī» atrast vietu, kur lasošā publika un izdevēji viņu alkst ieraudzīt un iepazīt. Paulu Koelju «Alķīmiķis» ir īsta pērle, taču man vēl ilgi, ilgi būs jāpārdomā viena no tajā izteiktajām atziņām. Aptuveni šī doma izteikta tā: ja tu kaut ko patiesi gribi, tad visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu.
Es domāju par to, cik tādi vārdi ir viedi. Protams, ka tie neattiecas uz mūsu ikdienas iegri- bām – naudu un precēm, iepriekš izplānotu karjeru, labsajūtas apmierināšanu un iekāres subjektiem. Paulu Koelju runā par ko citu – katra cilvēka sūtības piepildījumu, viņa uzdevumu šajā dzīvē. Es nekaunos atzīties, ka biežāk zinu to, ko negribu, nevis to, ko gribu. Galvenos uzdevumus formulēt ir grūti, un šajā procesā par nevēlamu pavadoni allaž kļūst šaubas.
Neviens nopietns dialogs nav viegls. Vienalga – jārunā ar vistuvākajiem cilvēkiem, Dievu, svešiniekiem vai ar savu sirdsapziņu. Taču manī nerodas ne vismazākās šaubas, ka ikviens no mums risina tādas sarunas. Arī tie, kurus uzskatām par sabiedrības noraidītajiem.
Visvairāk man gribētos, lai jaunajā gadā katrs atrastu savu sirds aicinājumu un nenobītos, ja tas neatbilstu iepriekš lolotajiem priekšstatiem.
