Bauskas novada Brunavas pagasta «Birztalās» saticīgi dzīvo Birznieku ģimene. Reti kur sastopama tāda nejaušība, ka vienu saimi raksturo tik daudz «b» burtu. Ar šo līdzskani sākas daudz spēcīgu vārdu – bezgalība, bagātība, bezbailība un brīvība.
Nejaušā iesauka
Sākotnēji Inārai un Jānim nebija sapņa par māju, tad viņi sev jautāja: «Kāpēc gan mums to?» Taču pēdējos padomju gados abi domas mainīja – mājai jābūt.
Pirmsākumos tā atradās Liepu ielā, taču, saņemot Zemesgrāmatu, mājas nosaukuma meklējumi apstājās pie «Birztalas». Līdz tam tika apsvērti ne mazums variantu.
Nosaukums atnāca negaidīti un pat kuriozi. Birznieku pāris strādāja Mežgaļu pamatskolā, un Ināru kāds bērns pārsakoties nosauca par Birzīti. Šī iesauka tā «iegājās», ka ne skolā viņa tika saukta citādāk, ne māja «izbēga» no šī vārda.
Komiski reiz sanācis Jānim. Vedot nodot graudus, viņam tika teikts: «Samaksa jūsu kontā tiks ieskaitīta tuvāko piecu dienu laikā.» Viņa pārsteigums bijis, ka īsziņu par ieskaitījumu saņēmis turpat un uzreiz, turklāt ar daudz lielāku summu. Izrādās, saimniecība ar tādu pašu nosaukumu atrodas arī Vecsaulē. Starpgadījums tika nokārtots, taču nu Jānis vienmēr piekodina arī pagastu, no kura ieradies.
Dzimtas ligzda
Saimnieki ar lepnumu atzīst, ka zem mājas jumta sadzīvo četras paaudzes – dēls, mazbērni, un brīvdienās te atbrauc arī mazmazdēliņš Mārcis. Vasaras ir puisēna mīļākais gadalaiks, jo tad lauku dzīvi var baudīt uz pilnu klapi. Ināra gan teic, ka nejūtas kā laukos, jo īpaši iepriecina, ka visapkārt mīt laipni kaimiņi.
Mazais Mārcis, ierodoties pie Birzniekiem, vienmēr ar roku sparīgi māj sargsunim un mājas mīlulim – dalmācietei Mailītei: «Sveika, Mailīte, es atbraucu!» Suņuka sveiciens ir astes luncināšana.
Dalmāciete ir dāvana Inārai, kad viņa devās pensijā. Bērni teikuši: «Mammu, tev vajag suni, par ko rūpēties!» Kad saimniece melnbalto skaistuli vedusi pastaigās, pagasta bērni jautājuši: «Kur pārējie?» Laikam iedvesmojušies no filmas «101 dalmācietis».
Nepārtraukti jādarbojas
«Tikko māja bija nodota un mēs šeit ievākušies, vēl vietām te bija celtniecības atribūti, atceros, ka tepat sēdēja mazmeitiņa, turot rokās pa kādai naglai, akmentiņam. Tās bija īstas spēļmantiņas,» par ievākšanās laiku atmiņās gremdējas Ināra un Jānis. Viņi atceras, ka īsta bērnu paradīze bijusi smilškaste parādes durvju priekšā.
Tā kā māja atradusies zemā vietā, nācies zemi vest un bērt pat metra augstumā. Kas tie bija par darbiem! Ar ķerrām un lāpstām strādājuši visi. Tik nepatīkami sanācis, ka darbs bijis dubultā jādara, jo uzreiz pēc zemes nolīdzināšanas pagastā liktas jaunas siltumtrases caurules, tādējādi zeme bija jāpārrok vēlreiz.
Augsne «Birztalās» gan tiek rušināta nepārtraukti. Ināras hobijs ir dārzkopība. Ziedi un krūmkoki ik gadu tiek mainīti, papildināti un uzlaboti. Nemainīgas palikušas vien ūdensrozes dīķītī. «Bartera attiecības» puķu stādu iegādē tiek uzturētas ar visām kaimiņu dāmām.
Arī kokiem pie mājas ir katram savs stāsts. Vecākajam mazdēlam Jānim par godu iestādīts ozols, bet mazmazdēlam iedēstīti vairāki ozoli.
Darbu mājās nekad nav trūcis. Pavasarī, kad pārplūst Ceraukstīte, tiek uzmanīts pagrabs. Jau laikus kartupeļu kastes tiek nestas augšup. Savulaik kūtī turētas pat piecas slaucamas govis, daudz cūku, tagad vien 30 vistu.
Arī priekšdienām darbi ieplānoti. Saimnieki vēlas nomainīt jumtu un siltināt ēku. Netiek taupīts ne laiks, ne rūpes, lai māja būtu mīļa ikvienam ģimenes loceklim.
