Pirms divdesmit gadiem, 1996. gada pavasarī, Bauskas rajonā notika nebijusi akcija. Uz Latvijas un Lietuvas robežas Latvijas pusē vairāku kilometru garumā tika stādīti ozoli, par to 1996. gada 11. maijā vēstījis mūsu laikraksts.
«Bauskas Dzīve» šoruden devās raudzīt, cik vareni izauguši koki, kuriem tolaik tika vēlēts būt par ozolu vainagu, kurš sargās Latviju. Apskatīt robežu Brunavas pagasta Budbergā un Panemunē devās arī pensionētais mežsargs Miervaldis Stankevičs.
Katram – savs mietiņš
Pirms divdesmit gadiem mežsarga pienākums bija nodrošināt stādiņu piegādi, palīdzēt kociņus iedēstīt. Arī viņš pats vairākkārt dūra lāpstu zemē, liekot kociņus un vēlot tiem varenu augšanu.
M. Stankevičs atceras, ka ozolus stādīt bija ieradušies pārstāvji no biedrības «Daugavas vanagi» – sirmi kungi un dāmas. Katru kociņu viņi saudzīgi ņēmuši rokās un tikpat uzmanīgi likuši zemē. Blakus ierakts mietiņš, pie kura līdz divus metrus garais stādiņš piesiets. Iespējams, daudzi no viņiem tolaik domās kociņu dēstīja kā savas esamības apliecinājumu nākamajām paaudzēm.
Vispirms devāmies skatīt ozolus abpus ceļam, kas no Budbergas ved cauri Pačeraukstei uz Biržiem. Ceļa malā pie robežzīmes kuplo senāk stādītais ozols, kura mūžs, iespējams, sasniedzis jau simt gadu. Taču gar robežgrāvi abos virzienos saskatām tikai dažus pirms divdesmit gadiem stādītos, jau paaugušos kokus.
«Atceros, nākamajā gadā braucu ap mazajiem kociņiem appļaut zāli. Tepat blakus grāvis, otrā pusē staigā lietuviešu robežsargs ar ieroci. Pārmijām pāris vārdu, un ķēros pie darba. Taču robeža nebija mežniecības pārziņā, tādēļ vēlāk norīkojumus kopt stādījumus nesaņēmu. Arī nevienam citam netika uzticēts pienākums kopt iestādītos ozolus. Pēc gadiem biju atbraucis, redzēju, ka pierobežā esošās zemes saimnieks bija ar traktora izkapti visu garo zāli un arī kociņus nopļāvis. Tā teikt, lai robežas tuvumā lauka mala glītāk izskatītos. Kā tagad var redzēt, izdzīvot izdevās tikai dažiem ozoliem,» atceras M. Stankevičs.
Aizaudzis grāvis un sausa zāle
Tikpat bēdīgs skats paveras arī uz robežas netālu no Mēmeles. Te abas valstis nodalošais grāvis tikko saskatāms. Latvijas pusē sausās zāles stiebri teju cilvēka augumā. Daudzu simtu metru attālumā izdodas saskatīt vien dažus ozolus. «Kaut kas nav pareizi. Stādīja toreiz kokus visi tik pacilātā noskaņojumā, bet pēc tam aizmirsa. Arī tagad šeit robeža izskatās ļoti bēdīgi – viss nezālēs ieaudzis,» secina pensionētais mežsargs.
Kam būtu jārūpējas par valsts robežas sakopšanu, kam bija jāpieskata savulaik stādītie ozoli? «Bauskas Dzīve» to vaicāja robežsargiem. Valsts robežsardzes Koordinācijas un sabiedrisko attiecību nodaļas galvenā inspektore Jevģēnija Pozņaka skaidro, ka robežsardzes pienākums ir rūpēties par sešu metru platu joslu no Igaunijas robežas un piecus metrus platu zemesgabalu no Lietuvas robežas.
«Praksē tas ir ļoti sarežģīti izdarāms, jo prasa papildu finansējumu,» atzīst J. Pozņaka. Visu šo gadu garumā teritorija esot kopta gan pašu spēkiem, gan piesaistot projektu finansējumu. Taču iespējas ir minimālas. Vienu gadu robežjoslu kopa tā saucamie «simtlatnieki», bet arī tas bija tikai īslaicīgs risinājums. Kas notiek ar ozoliem, kas pirms divdesmit gadiem stādīti, robežsardzē konkrētas informācijas nav.
Iezīmēta «uz mūžiem»
1996. gada pavasarī Bauskas pusē, arī Grenctālē valdīja pavisam cits noskaņojums. Akcijā «Ozolu vainags Latvijai» iesaistījās vietējās amatpersonas, skolēni, robežsargi, karavīri un sabiedrības pārstāvji. Idejas autore tolaik bija Mežu darbinieku biedrības prezidente Aija Zviedre. Svinīgā koku stādīšana pie valsts robežas Grenctālē notika zīmīgā datumā – 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā. Cilvēki, kuri stāda ozolus, cer uz ilgu un mierīgu mūžu, kas garantē nākotnes perspektīvu un attīstību, vēstīja svinīgās uzrunas.
Pirmo ozoliņu uz robežas stādīja vecie robežsargi, otro – dienošie Latvijas puiši, trešo – robežsargi no Lietuvas. Savu kociņu iedēstīja arī toreizējais Bauskas rajona padomes priekšsēdētājs Alfrēds Greiselis, Mežgaļu pamatskolas skolēni, zemesgabala īpašnieku Karosu ģimene, mežsaimnieki. 5. Jelgavas robežsargu bataljona komandieris Māris Šteinblūms todien sacīja, ka joprojām uz Latvijas robežas varot atrast vecos robežgrāvjus. «Pēc trijiem desmitiem gadu mēs redzēsim savu robežu zaļojam, un tā būs iezīmēta uz mūžiem,» vēstīja amatpersona.
Ļoti negribētos, ka mūžībai būtu tikai dažu gadu garš mūžs, kā tas sanācis ar iluzoro ozolu vainagu Latvijai.
