Bija 1949. gada 25. marts. Tajā laikā es strādāju par šoferi Mežotnes patērētāju biedrībā. Dzīvoju biedrības priekšsēdētāja Straujā mājā.
Bija 1949. gada 25. marts. Tajā laikā es strādāju par šoferi Mežotnes patērētāju biedrībā. Dzīvoju biedrības priekšsēdētāja Straujā mājā. Tur atradās arī uzņēmuma automašīna.
Tajā dienā, ap pulksten vienpadsmitiem naktī, kad visi jau gulējām, izdzirdu mašīnas rūkoņu sētā. Tūlīt atskanēja stipri klauvējieni pie durvīm. Dzirdēju, ka Straujais atvēra durvis un ar ienācēju sarunājās krieviski.
Pēc sarunas priekšsēdētājs ienāca istabā, kur es gulēju, un lika nekavējoties ģērbties. Jautāju priekšsēdētājam, uz kurieni jābrauc, un lūdzu, lai izraksta ceļazīmi ar norādītu maršrutu, jo toreiz bija tāda kārtība. Viņš uztraukts uzkliedza: neprasi man neko, bet brauc, kur tev liks! Kad izgāju ārā, manīju, ka man seko zaldāts. Tajā brīdī radās aizdomas – kaut kas slikts ir sagaidāms.
Kad iedarbināju motoru, seši bruņoti zaldāti saklupa kravas kastē, bet čekas virsnieks ar ieroci rokā iekāpa kabīnē un pavēlēja braukt uz miliciju Bauskā. Pēc tam bija jādodas uz Mežotnes ciema komiteju, kura atradās tā sauktajā Lāču krogā. Viena automašīna tur jau stāvēja. Čekas virsnieks iegāja ciema komitejā. Redzēju uztrauktu ciema priekšsēdētāju Segliņu, partorgu Brežinski un čekas darbinieku no Bauskas. Viņu pēc skata pazinu, bet uzvārdu nezināju.
Pēc neilga laika no ciema komitejas iznāca čekas virsnieks ar kaut kādu papīru rokā un, iekāpis kabīnē, pavēlēja braukt pa norādīto maršrutu. Pirmajā mājā tika paņemta jauna sieviete ar mazu bērnu. Otrajā mājā – jauns vīrietis un jauna sieviete. Trešajā – veca sieviete. Vēl citā uz mašīnu tika dzīts pusmūža vīrietis, kurš runāja krieviski un pretojās zaldātiem. Viņi to satvēra un iesvieda kravas kastē. Pie pēdējās mājas nebija iespējams piebraukt. Čekas virsnieks diviem zaldātiem deva kādu rīkojumu, un tie aizgāja uz minētajām mājām. Kamēr gaidīja kareivjus ar apcietināto, starp izsūtāmajiem izcēlās briesmīgs troksnis.
Pusmūža vīrietis kliedza, ka viņš tālāk nebrauks, lai nošaujot uz vietas. Rokā viņš vicināja kaut kādus dokumentus. Automašīnas kabīnē pie ieslēgtas gaismas redzēju šos dokumentus. Tur bija pase, karaklausības un Lielā Tēvijas kara dalībnieka apliecības. No sarunas ar čekas virsnieku sapratu, ka ciema priekšsēdētājs Segliņš gribējis viņam atriebties par kādu konfliktu, iekļaujot viņu izsūtāmo sarakstā. Vīrietis tika atbrīvots. Pa to laiku abi zaldāti dzina vecu, nosirmojušu, klibu cilvēku.
Ausa gaisma, kad nelai mīgo cilvēku ceļš turpinājās – uz Iecavas staciju. Uz tālākām sliedēm stāvēja ešelons, kur skanēja vaimanas, raudāšana. Man lika piebraukt pie viena vagona vaļējām durvīm. Izsūtāmajiem pavēlēja kāpt vagonā. Vecie cilvēki nespēja pārtikt pār mašīnas bortu. Zaldāti viņus ar sviešanu iesvieda vagonā. Jauna sieviete ar mazu bērnu uz rokām atteicās kāpt vagonā. Zaldāti, redzēdami, ka ar labu galā netiks, bērnu izrāva no mātes rokām un kā malkas pagali iemeta vagonā. Atskanēja šausmīgs kliedziens. Arī bērna māte tika satverta un kareivji viņu pārgrūda pāri mašīnas bortam. Kā viņa iekrita vagonā, es neredzēju, jo man bija aizliegts izkāpt no mašīnas.
Ir grūti aprakstīt to, kas notika Iecavas stacijā. Nebija neviena vagona, no kura neatskanētu izmisīgi kliedzieni, vaimanas, raudāšana.
Nespēju aprakstīt visu, ko pārdzīvoju. Pēc visa redzētā dažas naktis mocījos ar bezmiegu, nevarēju aizmigt bez miega zālēm.
E. RUPKUS Bauskā
