Slēpošanas cienītāji pat nezina, ka jāaizbrauc tikai līdz Likvertenu silam, lai šepat, Vecsaules pagastā, ļautos ziemas priekiem.
Slēpošanas cienītāji pat nezina, ka jāaizbrauc tikai līdz Likvertenu silam, lai šepat, Vecsaules pagastā, ļautos ziemas priekiem.
Īpaši labi meža takās jūtas distanču slēpotāji. Sliedes ir ievilktas dažādas izturības slēpotājiem. Saprotams, tās nav radušās pašas no sevis.
Sniegs turas
Baušķenieks Herberts Mucenieks par ziemu ir domājis jau zaļajos mēnešos. Pagājušajā rudenī viņš atbrīvoja no zariem un kritalām takas, lai sniega dienās nebūtu šķēršļu. Var izvēlēties vairākus variantus – četrus, trīs un vienu kilometru garus pārbraucienus.
Šķiet neticami, ka netālu no Bauskas var tik labi izslēpoties, atzīst apsardzes darbinieks Bogdans Kohanovskis. Viņam slēpošana ir sirdslieta kopš agras jaunības. Bogdans atceras: “Skolas gados Baltkrievijā septiņus kilometrus uz mācībām braucu ar slēpēm. Nepaliku internātā, kaut gan to varēja darīt. Slēpošana ir mans mīļākais sporta veids. Ja vien atrodas brīvs laiks, dodos uz mežu. Vienu garo apli veicu obligāti.” Viņaprāt, pāris stundu intensīva slēpošana sakārtojot visa organisma darbību.
Kaut arī dienā saulīte jau kausē ne tik biezo sniega segu, tomēr nakts sals to satur. B. Kohanovskis domā, ka slēpju taka vēl turēsies, jo koki pasargā sliedes no tieša siltā starojuma. Ja vien naktīs temperatūra būs mīnusos, tad var cerēt uz slēpošanu arī martā.
Savienot divus mežus?
Šī raksta autore ir līkumojusi pa mežaino trasi un domājusi, kāpēc tik maz aktīva dzīvesveida cienītāju vingrina sevi. Iespējams, tam ir vairāki iemesli. Vispirmais – nav informācijas. Arī aizkļūšanai līdz mežam vajadzīgs savs transports, kaut gan varētu izmantot maršruta autobusus. Un vēl – brīvajās dienās tuvējā apkārtnē derētu kāda atelpas vieta, kur piestāt, atpūsties. Manuprāt, tas būtu iespējams. Vēl interesantāk, ja maršruts aizvītos pāri Mēmelei uz Ceraukstes pagastu, kur Beku mežā arī varētu veidot slēpošanas takas. Mēmeles krastā jau ir tūrisma sēta “Cīruļi”, kas prot uzņemt viesus.
Ziemā un vasarā
Viena Vidzemes pauguros pavadīta diena iztēlē šādas ainas vēl paspilgtināja. Nopriecājos, cik jauki brīvdienu slēpošanu iecerējis Raimonds Dombrovskis. Viņš ir neparasts vīrs, kam vajag piedzīvojumus. tos meklējis pat Ziemeļu Ledus okeānā, braucis ar laivu pa Jukonas upi Aļaskā, tomēr atradis tīkamu vietu tepat Latvijā. Tā ir starp Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu. Tuvākais plašāk zināmais orientieris ir Emīla Dārziņa Jāņa skola jeb Jāņmuiža, kā vēl to sauc.
Pašlaik Raimonda īpašumā viss vēl top. Viņš nav baidījies nopirkt vecum vecu lauku māju, kas līdzinājusies graustam. Ir nomainīti sagrabējušie logi un durvis. Iekštelpās vēl darāmā daudz, taču draugi un paziņas jau izslēpojušies Vidzemes paugurainē. Slēpotājiem saimnieks ar sniega motociklu izveido trasi, kas ļauj izjust, kā vējš svilpo – no viena pakalna lejā, otrā augšā. Atpūšoties virsotnē, skatam paveras mūžam zilie Vidzemes sili.
Raimonds nedomā par eirotūrismu tradicionālā izpratnē ar absolūtu komfortu: “Lai ļaudis brauc! Izsniegšu viņiem tuvējās apkaimes kartes, lai katrs izvēlas maršrutu. Līdz plaši zināmajiem “Zosēniem” pa taisno ir tikai četri kilometri. Visapkārt ir daudz interesantu vietiņu.”
R. Dombrovskis cer, ka vietējie iedzīvotāji, kuru rīcība gan neesot droši paredzama, vērs durvis slēpotājiem ziemā un riteņbraucējiem vasarā. No saimniekiem neprasīs daudz, – siltu tēju un kafiju, vietiņu atpūtai.
