Sniegt padomus ir visai riskanti, tomēr savu reizi katrs ir ļāvies kārdinājumam. Sevišķi vajadzētu uzmanīties, konsultējot kungus, kuri nolēmuši iegādāties dāvanu mīļotajai sievai.
Sniegt padomus ir visai riskanti, tomēr savu reizi katrs ir ļāvies kārdinājumam. Sevišķi vajadzētu uzmanīties, konsultējot kungus, kuri nolēmuši iegādāties dāvanu mīļotajai sievai.
Baltieši turas kopā
Starptautiskā žurnālistu seminārā Sanktpēterburgā mēs, baltieši, uzreiz izveidojām savas “frakcijas”. Manai Rīgas kolēģei pievērsās igauņu jauneklis, bet kāda Lietuvas žurnāla redaktors man piedāvāja laiku pavadīt kopā ar viņu un kolēģi – nenosakāma vecuma sīku vīreli ar nemākulīgi krāsotiem matiem kraukļa melnumā. Viņš bija īgns un saspringts, katru vakaru pēc nodarbībām skrēja zvanīt uz mājām no vietējās žurnālistu savienības biroja, jo deviņdesmito gadu vidū mobilie tālruņi vēl nebija tik izplatīti. Melnmatis nepiedalījās žurnālistu ikvakara ballītēs, nestāstīja pikantus jokus, neaprunāja kolēģus un lektorus. Viņš bija nevainojams un garlaicīgs – pilnīgs pretstats savam tautietim.
Kādu rītu sīkais vīriņš vērsās pie manis pēc padoma: “Gribu nopirkt sievai dāvanu, bet baidos riskēt, paļaujoties vienīgi uz savu gaumi. Vai jūs varētu atnākt man līdzi uz dažiem veikaliem?” Man nebija pat mazākās vēlēšanās to darīt, bet tautu draudzības vārdā piekritu. Solidarizējoties ar mani, gājienā uz veikaliem piebiedrojās arī lietuviešu žurnāla redaktors.
Gādīgā vīra raizes
Ņevas prospekta sākumā uzmetu skatienu grāmatu lieltirgotavai un ieminējos, ka dzīvesbiedrei varētu uzdāvināt kādu skaistu izdevumu. “Nē, nē, viņa ir ļoti sievišķīga. Tāda dāvana nederēs,” attrauca melnmatis. Klusībā pavīpsnāju par interesanto domu gājienu un secināju, ka interese par grāmatām, izrādās, ir vīrišķības pazīme.
Lietuvieša uzmanību piepeši saistīja apģērbu bode ar franču un itāliešu zīmoliem. Viņš apjucis lūkojās uz dārgo drēbju ekspozīciju, bet es mēģināju atturēties no komentāriem, jo varēja gadīties, ka melnmatis man lūgtu kādu žaketi uzlaikot. Nokļūt tik muļķīgā situācijā, lai mani no visām pusēm kritiski aplūkotu divi draudzīgās kaimiņvalsts pārstāvji, nudien nevēlējos. It kā uzminējis manas domas, sīkais vīriņš izmeta: “Mana sieva ir ļoti trausla. Šeit visas drēbes ir maisveidīgas, tādas viņa nenēsā.” Laikam man bija jāsaprot, ka esmu liela un tūļīga, jo citādi nespēju izskaidrot pēkšņo nepatiku pret kolēģa sievu.
Drāmas īstais iemesls
Pārējie veikali izskatījās visai nīkulīgi, tāpēc gādīgais vīrs kļuva arvien nervozāks. Piepeši kā glābiņš parādījās milzīga parfimērijas un kosmētikas preču tirgotava. Steigšus metāmies pie vitrīnām, kur es sniedzu īstu konsultēšanas paraugstundu. Man pievienojās arī žurnāla redaktors. Izvēlējāmies franču firmas “Lancome” krēmus un citus sejas kopšanas līdzekļus. Tie bija visai dārgi, taču mēs nojautām, ka mīļotās sievas dēļ kolēģis ir gatavs iztērēt visus ietaupījumus. Padomdošanā pārspējām paši sevi, radot iespaidu, ka protam brīvi iztulkot uz kārbiņām nodrukātos franču uzrakstus.
Nākamajā rītā pie brokastu galda melnmatis sēdēja pagalam sadrūvējies. Uzmetis niknu skatienu man un redaktoram, viņš atvēra pirkumu saini un izņēma no krēma kārbiņas anotāciju. Tajā krieviski bija rakstīts: “Efektīvs līdzeklis pret grumbām. Palēnina ādas novecošanos.” Mēs ar redaktoru nesapratām, kur ir problēma, līdz melnmatis raudulīgā balsī iestenējās: “Manai sievai ir tikai 26 gadi. Viņa apvainosies… Kādas šausmas!”
Tikai aiz lielās cieņas pret lietuviešu tautu es nepateicu savas domas skaļi: “Nu gan liela muiža! Lai pagaida kādus desmit gadus, un krēms būs pašā laikā.”
