Ceļš uz «Vērdiņu» aizveda kādas darbdienas pēcpusdienā. Pēc remonta šajā ēstuvē vēl nebiju paguvusi iegriezties.
Ceļš uz “Vērdiņu” aizveda kādas darbdienas pēcpusdienā. Pēc remonta šajā ēstuvē vēl nebiju paguvusi iegriezties.
Tāpēc turp devos ar lielām cerībām ieraudzīt jaunas vēsmas interjerā, kā arī palutināt savas garšas kārpiņas. Zinātājiem lieki atgādināt, kur “Vērdiņš” meklējams, bet tiem, kam tomēr šī vieta sveša, atklāšu, ka kafejnīca atrodas Bauskas urbanizētajā vidē – vienā ēkā ar “Krājbanku”, VID un datorsalonu “Iveta”. Saimnieki ir Bauskas rajonā sabiedriskās ēdināšanas līdera godā esošie “Strīķeri”.
Pārkāpjot slieksnim, mēģināju uzburt ainu, kāda šeit bija pirms pārmaiņām pērnajā gadā, lūkoju, kā ir tagad. Pirmais, kas krita acīs, bija jaunizveidotās nišas pie kreisās sienas, kas iekārtotas austrumnieciskā stilā. Austrumniecisks motīvs ievīts arī pārējā telpas daļā. Mūsdienās īpašs piesitiens ir ļoti svarīgs. Vairs nav bezpersonisku ieskrietuvju, katrs cenšas savu “seju” uzprišināt, saasinās cīņa par oriģinalitāti, un tas priecē.
Citu tautu virtuve
Ēdienkarti mums atgādā smaidīga oficiante, kas laipni paskaidro, ka otrie ēdieni jāgaida 15 līdz 20 minūtes. Ēdienkarte pārsteidz ar daudzveidību. Sākumā pat pārņem apjukums un neziņa, ko izvēlēties un pasūtīt. Ēdienkartes slejās sastopami tradicionālie, latviešu mentalitātei tuvie ēdieni – gaļas salāti, soļanka, karbonāde, pankūkas utt. Taču man gribas nobaudīt kaut ko jaunu un agrāk neizjustu. Par citu tautu virtuvi liecina nosaukumi – suši, tunisiešu kebkabū, pakistāniešu horma u. c. Kāpēc gan nepamēģināt atteikties no ierastajiem treknajiem gaļas ēdieniem, lai pievērstos kam tādam, kas mūsu organismam aiztaupa lielo kaloriju skaitu, piemēram, suši? Jau iepriekš esmu pārliecinājusies simtprocentīgi, ka Austrumu virtuve latviešu vēderam ir ļoti piemērota.
Minēšu, ka cilvēkiem, kuriem dārgs laiks un svarīgi ātrāk tikt pie ēdiena, droši vien šajā vietā labāk iegriezties no pulksten 11.30 līdz 15, kad tiek piedāvāta pusdienu ēdienkarte. Šajā laikā var arī mēģināt paēst par vērdiņu. Ēdamais nav jāgaida, un tradicionāli ir pieejamas divas zupas līdz 60 santīmu vērtībā, kā arī vairāki otrie – karbonāde, šnicele, kotletes – ar piedevām pēc izvēles. Cenas svārstās no lata līdz pusotram, iespējamas arī pusporcijas.
Kā garšo “ķēmi”?
Mēs gastronomiskajām baudām varējām nodoties pēc 40 minūtēm. Suši atgādāja uz šķīvja, un tur bija atrodams gan trauciņš sojas mērcei, gan arī vasabi (japāņu mārrutki), taču nebija garu, kas ir smalki sagriezti marinēta ingvera saknes gabaliņi. Tie atsvaidzina muti un līdz ar to garšas izjūtu. Pārsteidza suši lielums, jo šādā izskatā tos bija diezgan grūti iebāzt mutē veselus. Ir nepareizi nokost suši kumosu – mutē jāiebāž viss gabaliņš. Pasūtīts bija suši ar gurķi un lasi, taču nez kāpēc viducī bija iestūķēts arī kazas siers. Ja iepriekš šo ēdienu būsit baudījuši galvaspilsētas suši bāros vai restorānos, piedzīvosit vilšanos, taču, ja ne reizi nav izjusts, kā šie “ķēmi” garšo, var riskēt un nobaudīt.
Pakistāniešu horma izrādījās teļa gaļas strēmelītes, kas saceptas ar sīpoliem un garšaugiem. Tās pasniedza ar frī kartupeļiem, tomātu mērci nežēlojot. Nedaudz atgādināja veco labo stroganovu. Porcija paliela un grūti pievārējama. Pikantie vistu iesmiņi attaisno to cenu – Ls 3,60. “Vērdiņā” tiek piedāvāti arī banketu klājumi par astoņiem latiem no cilvēka, iekļaujot cenā arī trauku īri.
***
uzziņai
“Bauskas Dzīves” žurnāliste un fotogrāfs izvēlējās:
– siera kraukšķu salātus – Ls 1,10;
– suši ar gurķi un lasi – Ls 2,80;
– pakistāniešu hormu – Ls 2,80;
– pikantos vistu iesmiņus – Ls 3,60;
– ceptus banānus ar saldējumu – Ls 2.
