Abas ar draudzeni piecdesmit gadu laikā tik lielu sasprindzinājumu nebijām izjutušas, kā tas bija 3. oktobrī, vēlēšanu dienā.
Abas ar draudzeni
piecdesmit gadu laikā tik lielu sasprindzinājumu nebijām izjutušas, kā tas bija 3. oktobrī, vēlēšanu dienā. Jau pirms tās sekojām visam, ko rakstīja avīzēs. Pētījām kandidātu bildes. Pašas savā prātā «sastādījām» valdību. Spriedām, par ko balsosim. Kā valsts stūrakmeni likām tēvzemiešus, bet vajadzīga arī stiprā roka – Šķēle. Cerējām, ka par smuko Gorbunovu arī daudzas nobalsos, jo viņš jau cilvēkiem patīk.
Vēlēšanu dienai gatavojāmies laikus. Lūkojām, ko vilksim mugurā. Piektdienā gājām pirtī, mazgājāmies un sirmajos matos tinām rullīšus. Darbojāmies ne sliktāk kā filmā par dullo Paulīni.
Vienīgā problēma, ka nebija spēka aiziet līdz vēlēšanu iecirknim Skaistkalnē. Tāpēc piemeldējāmies, ka gribētu, lai ar urnu atbrauc pie mums uz mājām. No rīta jau agri bijām augšā. Nogaidījām līdz pusdienas laikam – nekā. Pēcpusdiena sāka krēslot, nācās meklēt buldurjāņu drapes. Vakaram tumstot, prāts kļuva pavisam skumīgs. Abas pieklusām un domājām, kāpēc tā? Tomēr beidzot vēlēšanu komisijas sūtītie cilvēki atbrauca gan. Kad viss bija izdarīts, kā nākas, draudzene sacīja, ka jūtoties kā no miroņiem uzcēlusies, kā no jauna piedzimusi. Salikām kopā baltās galviņas un apraudājāmies aiz prieka, ka vēlēšanu dienā neesam aizmirstas, ka arī mūsu balsis bija svarīgas. Lai nu Dievs svētī Latviju!
Pensionāres Skaistkalnē
