Šie vārdi pārdomas raisīja nesen, dzirdot to no kāda televīzijas spēles «Gribi būt miljonārs?» dalībnieka.
Šie vārdi pārdomas raisīja nesen, dzirdot to no kāda televīzijas spēles “Gribi būt miljonārs?” dalībnieka. Tas bija 19 vai 20 gadu vecs puisis, kurš, pareizo atbildi meklējot, piezvanīja mammai. Sarunai atvēlētās 30 sekundēs jaunietis paspēja gan satraukti nolasīt jautājumu, pārspriest mātes piedāvāto atbildes variantu un vēl pēdējās sekundēs pateikties par it kā sīko spēles gaitā sniegto palīdzību, pasakot: “Paldies, mamm!”
Šī frāze izskanēja tik patiesi, ka es sapratu – tā nav vienreizēja vai ārēji uzspēlēta pieklājība. Dēla attiecības ar māti acīmredzot ir tādas, ka ne pirmo reizi viņš lūdz ko mammai palīdzēt un vienmēr arī par to pateicas. Iespējams, tie ir kādi sīkumi, šķietami nebūtiski pakalpojumi, kāds padoms, par kuru daudzi no mums varbūt pat neiedomājas pateikties. Taču šie divi vārdi “Paldies, mamm!” liecina par daudz ko vairāk – tās ir attiecības ģimenē, kurā cits citam ir vajadzīgs – dēls mātei, tēvs meitai…
Televīzijas spēlē puiša sacīto atcerējos vēlreiz, kad veidoju publikāciju par Bauskas pusaudžiem, kuri bija pazuduši un kuru meklēšanā radinieki lūdza policijas palīdzību. Protams, tas informācijas minimums, kas par šiem bērniem un viņu vecākiem ir manā rīcībā, noteikti neļauj izdarīt objektīvus un pilnvērtīgus secinājumus. Tomēr domāju, ka šo cilvēku savstarpējo attiecību modelī ir kādas aplamības, nesapratne. Iespējams, savulaik garām palaista kāda iespēja veidot savstarpēju cieņu, vēlmi saprasties un uzklausīt, rosināt mīļumu.
Atceroties savus skolotāja darbā aizvadītos gadus, prātā nāk vairākas sarunas ar pusaudžiem, kuri man tieši tā arī atzina – es ģimenē neesmu vajadzīgs. Tētim ir cita sieva un citi bērni, mammai divi darbi un nemitīga nepieciešamība vairāk un vairāk nopelnīt, un man nav, ar ko vakaros parunāties. Pirms neilga laika kādā laikrakstā lasīju psiholoģes atzinumus par bērniem, kuri labprāt izvēlas klaiņot, nevis dzīvot ģimenē. Galvenais psiholoģes secinājums – šie bērni ir lieki, nevajadzīgi vecākiem. Nu ne jau pavisam nevajadzīgi un padzenami viņi ir, bet nav laika sarunai, pazudis ir tas trauslais savstarpējo attiecību pavediens, kurā ievītas gan kopīgas vakariņas pie viena galda, gan izbraukumi un varbūt arī kopīga skolas uzdevumu pildīšana.
Protams, nekad nebūs pilnīgi un viennozīmīgi pieņemami šādi padomi no malas. Vienmēr katrs pats labāk redzēs un apjautīs to savas ģimenes, vecāku un bērnu attiecību veidošanas modeli, kurš šķitīs pareizākais un labākais.
Bet man joprojām skan ausīs šī nu jau pieaugušā jaunieša publiski pateikti vārdi: “Paldies, mamm!” Tajā brīdī gaišs siltums, šķiet, izstaroja pasaulē. Labvēlīgi gribējās nodomāt – laimīgā mamma.
