Droši vien nedrīkstu skaļi un publiski teikt, ka man nepatīk Ziemsvētki un nepatīk gadu mijas svētki. Bet man netīk arī liekuļot.
Droši vien nedrīkstu skaļi un publiski teikt, ka man nepatīk Ziemsvētki un nepatīk gadu mijas svētki. Bet man netīk arī liekuļot. Tāpēc šajā savā šīgada pēdējā redakcijas slejā varbūt neko priekpilni burzguļojošu neuzrakstīšu. Droši vien priekšsvētku iepirkšanās drudzī, ēdienu un dzērienu pārbagātīgā patērēšanā ir kāds šarms, tomēr no malas es to vērtēju gluži tāpat kā savulaik Bernards Šovs – īsts barbarisms, izšķērdības un negausības nedēļa. Redziet, kā mēs nemaināmies pat gadu simta gaitā…
Baušķenieki, cerams, šodien vēl nenes uz veikaliem atpakaļ Ziemsvētku dāvanas, lai apmainītu pret kaut ko derīgāku vai dabūtu pretī naudu. Droši zinu, ka Ziemeļeiropā jau sākas otrs tirdzniecības namu apmeklēšanas vilnis – nederīgās dāvanas nodod apmaiņai veikalos. Eiropa tiešām ir praktiska. Es tikai joprojām neaptveru, kāpēc uzreiz visi visiem nedāvina naudu. Ak jā, tas izskatīšoties ne visai jauki un pieklājīgi… Liekulība, liekulība.
Eiropas Savienības valstis tik ļoti iestājas pret nāves sodu nožēlojamiem slepkavām, tik ļoti mūs uzskata par barbariem, jo Latvijā vēl jau šāds sods pastāv… Bet tajā pašā laikā viņi atbalsta mierīgo iedzīvotāju iznīcināšanu Irākā. Slepkava ir pelnījis saprotošu un cilvēcīgu apiešanos, bet parasta irākiešu sieviete un viņas bērni pelnījuši mirt no ASV un Lielbritānijas militārajiem uzlidojumiem. Tāda liekulīga morāle ir praktiskajai Eiropai. Liekulība gan nav deficīts arī mūsu politiķu vārdos un rīcībā, arī tepat rajonā viņi iemanījušies melot un liekuļot uz nebēdu… Jo vairāk avīžnieks tiecas pēc patiesības grauda, jo vairāk žurnālistika grib realizēt savu ceturtās varas misiju, jo lielāki meli atklājas. Un atklāsies arī nākamgad. Ne jau tāpēc, ka mēs īpaši meklējam un vēlamies atspoguļot tikai dzīves sliktās puses. Ne jau tāpēc. Gluži otrādi – mēs rakstām, lai dzīvi veidotu un virzītu uz labo, uz gaišo. Lai realizētu cilvēku demokrātiskās tiesības uz informācijas pieejamību.
Aizvien vairāk apzinos, kāds milzīgs dāvinājums ir šī dzīve, gan viss, ko vārds «dzīvot» sevī ietver. Dāvinājums bijis un būs katra jauna tikšanās un no jauna iepazīts cilvēks. Prieks, ka šajā dzīvē «Bauskas Dzīve» satikusi jauniešus un brieduma gadu cilvēkus, kuriem ir savs aicinājums, kuri pratuši mobilizēt visus miesas un gara spēkus, lai aicinājumu piepildītu.
Mūsu dzīvē esam saķēdēti cits ar citu, un paldiesvārds ķēdi tikai stiprina. Tādēļ paldies visiem lasītājiem, uzņēmumiem, iestādēm, firmām un reklāmdevējiem, kuri atsūtījuši skaistus apsveikumus un laba vēlējumus redakcijai Ziemsvētkos un gadu mijā. Apsveikumu šogad bijis divreiz vairāk nekā iepriekš, tas liecina, ka esam cits citam arī vajadzīgāki nekā jebkad agrāk. Paldies ikvienam, kurš gada garumā palīdzējis avīzei tapt apjomīgākai, – visiem, kuri rakstījuši, zvanījuši, piedalījušies konkursos. Īpašs paldies mūsu mīļajiem palīgiem Dainai Ziemelei, Laimonim Šulcam, Normundam Pūķim, Zigurdam Niedrītim, Diānai Eglītei, Vilnim Auzānam, Ritai Čeksterei, Jānim Rindam, Laurai Uščai, Diānai Rumpei, rajona Bērnu un jauniešu centra žurnālistikas pulciņa dalībniekiem un daudziem citiem, kuri ar mums sadarbojas. Lai bagātāka, gaišāka un daudzveidīgāka ir nākamgad visiem mūsu kopīgā dzīve!
