Virtuves logus atrāvu līdz galam, raudāju gandrīz vai balsī, asaras slaucīju trauku dvielī. Tam vajadzēja izklausīties šausmīgi, bet neviens kaimiņš pat nepiezvanīja pie durvīm, lai painteresētos, kas īsti ar mani notiek.
Virtuves logus atrāvu līdz galam, raudāju gandrīz vai balsī, asaras slaucīju trauku dvielī. Tam vajadzēja izklausīties šausmīgi, bet neviens kaimiņš pat nepiezvanīja pie durvīm, lai painteresētos, kas īsti ar mani notiek.
Tas atkārtojas katru rudeni. Noslaucījusi asaras, izskalojusi piesarkušās acis, izšķaudījusies, izšņaukājusies, gandrīz izklepojusi plaušas un nieres, vienmēr nosolos – nekad vairs to nedarīšu. Un šis ir zvērests, ko vienmēr pārkāpju.
Mārrutki esot jārok mēnesī, kura nosaukumā ir burtiņš «r». Augusts tas noteikti nav, toties septembrī jau var mēģināt. Mans laiks pienāk oktobrī, kad, mazdārziņā puķu dobju zemi rokot, ieraugu sulīgās, biezās mārrutku lapas un saprotu – šī nezāle ir stiprāka par visiem labajiem nodomiem.
Rudeņos tūlīt pēc uzaršanas pārstaigāju lauku, nolasu virspusē izraustos sakneņus. Pavasaros to pašu atkārtoju pēc zemes kultivēšanas. Dārzu ravējot, vasarā ar lāpstu nocērtu mārrutku lapas līdz zemei, lai neaug un nevairojas, bet šie ir spēcīgāki par mani – aug un zaro. Tāpēc dažus cerus esmu atstājusi, jo saprotu – kaujas lauks jāpamet ar godu.
Siekalas saskrien mutē, iedomājoties bietīšu salātus, mārrutkus pie desiņām, Mārtiņu zoss vai pie Ziemsvētku cepeša. Turklāt tie tik ļoti garšo znotiņam. Arī šur tur ciemos ejot, dāvanai varētu pievienot burciņu pašgatavotu svaigu mārrutku.
Sākot šo mokošo darbu, mierinu sevi ar domu, ka mārrutku rīvēšana ir īpašs organismu attīrošs process, gluži tāpat kā turku pirts vai samuraju masāža. Tātad veselīga!
Daži mani draugi sakneņus maļ ar gaļas mašīnu, turklāt to dara pagalmā, kur spīvumu izdzenā visi četri vēji. No caurvēja bīstos vairāk nekā no sveša suņa. Pat nemanīšu, kā radikulīts vai spranda stīvums būs saķerts. Tāpēc saknīšu smalcināšanai izmantoju 80. gados ražotu sulu spiedi (made in CCCP). Tā ir primitīva kā āmurs un bez ierunām ņem pretī bietes, burkānus, sīkstos mārrutkus.
Iekārtojos koridorā, pie veļas mašīnas kontakta. Sākumā liekas, ka varēs izturēt, tikai mazliet kņudina degunā. Taču drīz vien nodevīgais šķidrums sāk pilēt un tad arī tecēt pa acīm un degunu.
Maļot mārrutkus, izraudu no sevis visas skumjas par Tautas frontes un Atmodas laika ideālu zaudējumu, bērnu nesalaužamo ietiepību, laicīgas un garlaicīgas problēmas. Apraudu savas šī gada kļūdas un neveiksmes, jo zinu – nāks citas un katrs var mācīties tikai no savām kļūdām.
Kad vairs nevaru izturēt, elsodama izbāžu noraudāto seju pa virtuves logu. Ieskatos tumsā, dziļi ieelpoju un saprotu, ka nevienu manas vaimanas nav skārušas. Tas ir nākamais iemesls doties atpakaļ pie mārrutku bļodas un raudāt par rudenīgo vientulību.
Kad sīvais malums beidzot ir samaisīts ar etiķi, cukuru, sāli un ūdeni garšu kārdinošās proporcijās, cik vien ātri spēju, asaru aizmiglotām acīm, ar lielo karoti pildu to burciņās un lieku ledusskapī.
Rituāla pēdējā daļa ir svinīgais solījums, ka vairāk to nekad nedarīšu. Ļaušu nopelnīt citiem čaklīšiem un burciņu mārrutku labāk nopirkšu tirgū. Taču tikpat noteikti zinu, ka nākamajā rudenī viss iepriekš minētais atkārtosies, citādi taču tas nebūtu rituāls.
