Latvijas otrās brīvvalsts negarie gadi un saimnieciskie pārkārtojumi sabiedrību sadrupinājuši veiksmīgajos un atstumtajos.
Latvijas otrās brīvvalsts negarie gadi un saimnieciskie pārkārtojumi sabiedrību sadrupinājuši veiksmīgajos un atstumtajos. Ar daudziem tas noticis pret pašu gribu, citi padevušies liktenim. Nav vairs kādreizējo institūciju, kas nokārtotu indivīda dzīvi. Un vēl nav saprasts, ka sakārtošana neizbēgami būs jāsāk katram pašam ar sevi. Latvietis sevi nemēdz uzskatīt par nabagu, bet pašlaik viņam nepietiek naudas. Nepietiek ģimenei, nepietiek bērniem. Un arī pašvaldībai līdzekļu ir par maz. Vairāk to varētu būt valsts budžetā. Bet dzīve turpinās, lai arī kāds būtu naudas trūkums. Kā mums izdodas sadzīvot ar šīm grūtībām?
Avīzes lasītājas zvana mudināta, aizbraucu uz «Namejiem» (nenosaukšu šoreiz pagastu, jo līdzīga situācija varētu būt arī citur). Plašā ēka uzbūvēta pirms 100 gadiem. Lieki stāstīt, ka reiz staltais un lepnais nams savu mūžu ir nodzīvojis.
Tomēr pirms vairākiem gadiem ēkā ierādīti mājokļi septiņām ģimenēm. Tolaik gan plānots, ka tām šeit nevajadzēs ilgi mitināties, jo jau sākta lūkot vieta jaunas dzīvojamās mājas celtniecībai. Jaunbūve tā arī palikusi projektu ruļļos un cilvēkiem vien jāturpina dzīvot mitekļos, kam piešķirts avārijas statuss.
Pašvaldība noteikusi simbolisku īres maksu – vienu santīmu par kvadrātmetru. Bet iedzīvotājiem piedāvās dzīvokļus privatizēt… Tad jau tikai viņiem vien būs rūpe, kā saglābt gandrīz neglābjamo. Līdz šim pašvaldība, būdama ēkas īpašniece, nedaudz līdzējusi iedzīvotājiem. Pagrabtelpās stutes ieliktas, piešķirti materiāli jumta remontam. Ar to gan ir par maz, lai vecajās sienās noturētu siltumu un mājīgumu. Bet vai ir ētiski un godīgi piedāvāt privatizācijai tādu ēku? Padomes priekšsēdētājs gan bilst, – ja būtu iespējams, ierādītu labākas dzīvojamās telpas citviet. Un tas ir sāpīgākais – viena nesakārtotība jāpārņem citam, kuram iespēju tik maz.
Ģimenēm «Namejos» būs jādzīvo un jāgādā par ērtībām, jo citur nav kur palikt. Viss atkarīgs no viņu rakstura, uzņēmības un… materiālā nodrošinājuma. Divās nelielās istabiņās pirmajā stāvā dzīvo sieviete, kura viena audzina divus bērnus, otrajā stāvā arī mīt pusmūža kundze, kurai abi dēli jau lieli. Viņas neatļāvās sūdzēties, jo žēlošanās nav viņu dabā. Viena bilda, ka citi brīnās, kā viņai tik labi var klāties. Sieviete noklusē, ka palikusi bez darba… Turas. Turas ar spītu, ar cerību. Pensionāre invalīde apdzīvo plašas telpas, zem kurām ir pagrabs, un miteklis tikpat kā nav piesildāms, īpaši virtuve. Ziemā vienīgais glābiņš atrodams mazītiņā meitas istabiņā. Divas ģimenes, kurās ir izdarīgs vīrietis, regulāri gādā par saviem dzīvokļiem, remontē tos un labiekārto. Citāda aina paveras telpās, kur dzīvo vēl kāda ģimene, kurai pietrūkst uzņēmības. Pārmetumi tiek adresēti pašvaldībai. Sarunā izdevās vienoties, ka no pagasta piešķirs materiālus, ja vīrietis strādās malkas kraušanā. Viņš gan vaicāja, vai arī meistars tiks atsūtīts… Tajā brīdī man bija neērti jaunā cilvēka vietā.
Ir grūti pierast, ka neviens un neko vairs nenesīs klāt un nedos par baltu velti. Un stīvēšanās starp institūcijām un cilvēkiem būs. Un katrs parādīs raksturu, – cits ļoti latvisku, cits tā atblāzmu.
