Mana mamma mēdz iet garās pastaigās. Nesen kopā ar vēl kādu kundzīti no Saulaines devušās kādreizējā Lejaskroga virzienā.
Mana mamma mēdz iet garās pastaigās. Nesen kopā ar vēl kādu kundzīti no Saulaines devušās kādreizējā Lejaskroga virzienā.
Ziedoņu ceļa malā ir kāda veca māja, ko nopircis lieluzņēmējs. Tā pagaidām ir tukša, bet laikam bijušo saimnieku pamesti tur mājo divi prāvi suņi. Abi piesieti, izbadējušies un plosīgi. Mans mammuks smērē maizītes, vāra kartupeļus, pārlej ar krējumu, eļļu un iet suņus barot. Vienā no Bauskas veikaliem noskatījusi lētos makaronus, pirks arī tos. Ēdamais suņu mutēs pazūd ātri. Vai tiešām Bauskā nav patversmes? Varbūt kāds šos nabaga radījumus grib paņemt pie sevis?
Līdzīgi ir arī Carnikavā, kur dzīvoju. Ciemojoties mūsu ģimenē, māte pamanīja kādu mazu kaķēnu janvāra salā trīcam un brēcam no izsalkuma. Man pašai mājās viens kaķis jau ir. Sākām nest klaidonītim ēdienu, jo vasara, kad pats kaut ko varēs atrast, tālu.
Bet izrādījās, ka interesentu loks aug, katru dienu ēdēju pulciņš ir lielāks. Nespēju vairs tos piebarot. Tāpēc secinu, ka arvien vairāk ir pamestu, slimu, nobadinātu dzīvnieku, kuriem ne tikai pašiem ir posta dzīve, arī cilvēkus viņi var inficēt ar visādām slimībām.
Cik ilgi uz to var noskatīties? Vai tiešām nav humānāk pamestos dzīvniekus iemidzināt, nevis mērdēt badā. Bet kurš to darīs? Dažai pašvaldībai pat rūpes par iedzīvotājiem nav prioritātes, kur nu vēl gādība par dzīvniekiem.
Patiesībā stāsts ir nevis par suņiem un kaķiem, bet par cilvēkiem.
INTA K.
