Nebūšu pārsteigta, ja šajās pašvaldību vēlēšanās kaut kur pavīdēs arī kāds sieviešu saraksts.
Nebūšu pārsteigta, ja šajās pašvaldību vēlēšanās kaut kur pavīdēs arī kāds sieviešu saraksts. Lai nu vīri neapvainojas, bet sabiedrības un valsts garīgās veselības barometrs ir sievietes, un šis nav mans izdomājums.
Atbildes reakcija vairs nav jāgaida vai jāprognozē. Nesen sastapu kādu Codes pagasta zemnieci, kura stāstīja, ka arī tās puses sievas nupat dibināšot savu klubu. Nevarot vairs noskatīties, kā likteņa biedres grimst arvien dziļākā depresijā un bezcerībā. Vīri, puiši un dēli nodzeras, bērnus nav par ko laist studēt… Griboties kaimiņieni ņemt pie rokas un izvest no sūrās un skumjās noskaņas. Ar līdzīgu domu pērnruden kopā nākušas arī svitenietes, sievietes Gailīšu pagastā. Ja cita palīga līdzās nav, sievietes cenšas palīdzēt cita citai.
Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše janvāra vidū pārsteidza ar paziņojumu, ka 2000. gadā ekonomiskā augsme Latvijā bijusi straujāka nekā iepriekš un tas varētu tuvināt valsts iedzīvotāju labklājību Eiropas Savienības valstu līmenim. Tad nu gribētos paņemt pie rokas arī Repši un tos citus, kuri vieš viltus optimismu par valsts ekonomikas straujo augšupeju. Varbūt tiešām būtu derīgi ieklausīties, ko lauku sievas grib, uz ko vēl cer un ko vēlas panākt.
Teātra kritiķis Normunds Naumanis recenzijā par jauno izrādi «Maija un Paija» raksta: «Fakts ir neapstrīdams, šo konkrēto skatuves dzīvi kā pulkstentiņi vada un valda sievietes, brīžam pat šķiet – viņas tīri labi varētu iztikt bez visādiem «variem».» Tālāk gan pausts, ka patiesībā tā ir izmisuma jautrība – veču nav, pašām jānes ūdens, malka un jākur pirts. Jāvada kaujas frontē, jāmēž elle. Autors gan piebilst, ka ar izvēles brīvību tam nav nekāda sakara, drīzāk ar demogrāfiju. Bet tā nu ir tāda – no Latvijas iedzīvotāju kopskaita 54 procenti ir sieviešu, 46 – vīriešu. Turklāt daļa no viņiem, īpaši laukos un mazpilsētās, tiešām šķiet gluži kā tādi Brigaderes «vari» – stumjami, grūžami snauduļi, kuri ar kāju Laimes mātei durvis rāda, bet no sievas vai mātes sviestmaizi un cigaretes paģērē…
Nesen kādā sieviešu žurnālā lasīju rakstu, kurā bija apgalvots, ka brīva, materiāli neatkarīga sieviete «stāv pāri» netīriem traukiem, ko kāds pametis izlietnē, tam, ko šovakar ēdīs vakariņās un vai vispār tās ēdīs. Ja mēs to nespējam, tad laikam šo desmit neatkarības gadu laikā vēl neesam kļuvušas ne brīvas, ne materiāli neatkarīgas. Tāpēc arī barikāžu atceres pasākumu ugunskura dūmi dažām no mums koda acīs, izviļot sūru asaru.
Gribētos gan piedzīvot laiku, kad par kādu mūsu valsts, pilsētas vai pagasta vadītāju varētu sacīt tā: viņš sagādājis lielāko budžeta pārpalikumu, panācis zemāko bezdarba līmeni, straujāko algu paaugstinājuma kāpumu un lielāko kritumu valsts pabalsta lūdzēju skaitā. Starp citu, tā tika vērtēts Bila Klintona laiks, ASV prezidenta amatu atstājot.
