Ceļojumā pieredzēt atklāsmes nenozīmē skatīt jaunas ainavas. Tā ir jaunu acu iemantošana.Franču rakstnieks Marsels Prusts to ir teicis aptuveni pirms simt gadiem. Ja nemaldos, savas trauslās veselības dēļ Prusts tālāk par Francijas laukiem nav bijis. Taču «jaunas acis» viņš ir ieguvis un arī kādu īpašu – iekšēju – redzi. Kā gan citādi varētu tikt uzrakstīts septiņu romānu cikls par zudušā laika meklējumiem! Neparasti, jo tas ir viens no lokālākajiem – ļoti konkrētai videi un personu šauram lokam piesaistītiem – darbiem Eiropas 20. gadsimta sākuma literatūrā.Kāpēc es iedomājos Prustu un viņa niansētos, izteikti vietēja rakstura romānus, kuru darbība nerisinās vis Parīzes spožajos salonos, bet galvenokārt kādā muižā? Nu līdzīgi tam, kā pašlaik mēs sacītu – laukos ārpus Rīgas. Franču rakstnieka atziņa par ceļojuma būtību manās domās ieplaiksnījās viņnedēļ Iecavā notikušās Zemgales reģiona tūrisma konferences dienā. Piedzīvoju atklājumu. Tas bija mudinājums atgriezties vienkāršu, nesamākslotu lietu un attiecību rāmajā skaistumā. Pašcieņas piepildītā lokālā vidē. Sirsnīgā attieksmē pret ceļinieku.Klusinātajā dialogā nav nekādu Latvijas tūrisma attīstības virzības iepriekšējos gados piesaukto «ekstru» – neskartas dabas, īpašu biotopu vilinājumu, superkomforta. Cilvēks vienmēr atgriežas pie cilvēka – vienalga, kurā pasaules malā, klimatiskos vai ekonomiskos apstākļos būtu notikusi pirmā tikšanās. Ceļojot pa citu zemi, vēlreiz to apmeklēt rosina tikai divas lietas – viesmīlība un lokāla piesaiste. Ir jauki dzirdēt, ka arī Latvijā mēs beidzot esam novērtējuši vienkāršības skaistumu.
