Pētot latviešu nacionālās pretošanās kustību, Latvijas Valsts arhīvā atrodamas interesantas liecības par norisēm kādreizējā Panemunes (tagad – Brunavas) pagastā.
Pētot latviešu nacionālās pretošanās kustību, Latvijas Valsts arhīvā atrodamas interesantas liecības par norisēm kādreizējā Panemunes (tagad – Brunavas) pagastā.
Patriotiski noskaņoti jaunieši
1947. gada sākumā padomju represīvās iestādes arestēja vairākus jauniešus, kurus apsūdzēja par līdzdalību Narkevica “bruņotajā bandgrupā”. No lietas materiāliem secināms, ka tā nav bijusi klasiska mežabrāļu vienība, bet gan patriotiski noskaņoti jaunieši, kas sanāca kopā atsevišķu pasākumu veikšanai. Tiesāti tika Ēriks Arvīds Narkevics no “Laimnešiem”, Eduards Stūris no “Stūriem”, Kārlis Piebalgs no “Kalna Rozēm”, Eduards Visvaldis Jurēvics no “Medulājiem” (tobrīd dzīvoja Rīgā un strādāja par kinomācekli), Jānis Ceplis no Purvišķu sādžas un Albīna Pīpiņa no Kuprēnu sādžas Lietuvā. Vecākā bija Albīna – dzimusi 1924. gadā, pārējo dzimšanas gadi: 1928., 1929., 1930. Arī pats lielākais “noziedznieks” Ē. A. Narkevics piederēja pie jaunākā gadagājuma.
“Bruņotas bandītiskas darbības”
1947. gada martā sastādītajā apsūdzības rakstā minēts: “1946. gada jūlijā Panemunes pagastā no pret padomju varu naidīgi noskaņotām personām, latviešu buržuāziskiem nacionālistiem un citiem pretpadomju elementiem izveidojās un darbo jās Narkevica bruņota bandgrupa. (..) Viņi nodibināja savā starpā bandītiskus pretpadomju sakarus, saplūda vienā bandgrupā, rīkojās ar ieročiem – automātiem, šautenēm un granātām un Narkevica vadībā rīkoja bandītiskus uzbrukumus padomju iestādēm, iznīcinātāju kaujiniekiem un padomju darbiniekiem. (..) Turpmāk nodibināja sakarus ar lietuviešu bandītisko nacionālistisko pagrīdi, kas darbojās Radzvilišķu pagastā, Biržu apriņķī, saplūda vienā bruņotā bandgrupā un kopīgi rīkoja bruņotas bandītiskas darbības, kas bija vērstas pret partijas un padomju varas pasākumiem.”
Pārspīlēta apsūdzība
Barga apsūdzība, tomēr lietas materiāli rāda, ka tā ir stipri pārspīlēta, it sevišķi jau par saplūšanu ar lietuviešiem “vienā bruņotā bandgrupā” un kopīgi rīkotām “bruņotām bandītiskām darbībām”. Bija jau dažas epizodes, kad Ē. A. Narkevics gāja kopā ar lietuviešu mežabrāļiem, bet, vai tas atbilst apsūdzības smagumam, par to spriediet paši.
Pratināšanā minētais jauneklis atzinies, ka 1946. gada vasarā viņš bijis pie drauga Harija Mazlazdiņa “Strautiņos”. Tur ieradušies septiņi lietuviešu mežabrāļi un prasījuši, lai aizved viņus uz Jaunsaules veikalu. 300 metru no tā lietuvieši puišiem likuši pagaidīt, paši aplaupījuši veikalu un atpakaļceļā savus pavadoņus atalgojuši ar 500 gramiem konfekšu un odekolona pudelīti.
Demolē ciema padomi
Ē. A. Narkevica tālākā darbība jau bija nopietnāka un mērķtiecīgāka. 1946. gada jūlijā viņš kopā ar Jurēvicu kādā naktī devies uz Panemunes ciema padomi “Grigaļos”. Jurēvics palicis ārpusē sardzē, bet Narkevics caur logu ielīdis varas iestādē, no skapja savācis dokumentus, sarkano karogu un no sienām noplēsis visus portretus un plakātus. Portretus un plakātus saplēsis, daļu dokumentu sadedzinājis pagalmā, bet daļu kopā ar sarkano karogu un telefona aparātu paņēmis līdzi. Pirms promiešanas Narkevics pāris reižu izšāvis griestos no sava automāta, lai vēlāk domātu, ka to izdarījuši mežabrāļi.
Nākamajā dienā tiešām pagastā ļaudis runājuši par nacionālo partizānu uzbrukumu. Vēlāk pratināšanā Ē. A. Narkevics atzinies, ka telefonu paņēmis, lai šo padomju iestādi “uz laiku izvestu no ierindas, neļaujot sazināties ar vadības centru, lai traucētu valstiski svarīgu pasākumu veikšanu, bet dokumentus sadedzinājām, lai sajauktu uzskaiti, un tādējādi zemnieki nenodotu valstij paredzētās nodevas”.
Strādā vienatnē
Nākamo “numuru” Ē. A. Narkevics izstrādājis vienatnē. 1946. gada 18. novembra agrā rītā viņš Budbergas parka pašā augstākajā kokā uzvilcis Latvijas nacionālo karogu. Par to pratināšanas protokolā lasāms: “…atcerējos, ka man ir sarkanais karogs, paņemts ciema padomes demolēšanas laikā, to pārrāvu divās daļās, iešuvu vidū baltu joslu (..) un uzkāru to Budbergas parkā pašā augstākajā kokā, lai tautai parādītu, ka ir vēl ļaudis, kuri pagrīdē cīnās pret padomju varu, par Latvijas neatkarību, kā arī par tās veco buržuāzisko režīmu.”
Protams, ka tajā dienā daudzi Budbergas iedzīvotāji redzēja šo karogu plīvojam, bet arī tie, kas to nemanīja, runāja par nacionālo partizānu kārtējo pasākumu. Tādos brīžos latviešu tauta tika uzmundrināta un cauri baigajiem okupācijas gadiem nezaudēja cerību par Latvijas neatkarības atgūšanu. Tādi un līdzīgi gadījumi atkārtojās vēl un vēl, par spīti padomju represīvo iestāžu modrībai, līdz pat trešās Atmodas laikam.
