Kādā decembra pēcpusdienā būdama Rīgā, pirms mājupceļa gribēju noklausīties Jāzepa Mediņa Mūzikas skolas zēnu kora koncertu Jāņa baznīcā. Tomēr to neizdarīju, jo biļete uz koncertu maksāja piecus latus.
Kādā decembra pēcpusdienā būdama Rīgā, pirms mājupceļa gribēju noklausīties Jāzepa Mediņa Mūzikas skolas zēnu kora koncertu Jāņa baznīcā. Tomēr to neizdarīju, jo biļete uz koncertu maksāja piecus latus.
Bez atlīdzības
Neslēpšu – jutos mazliet samulsusi. “Ko tad jūs gribējāt, par velti? Mīļā, Rīgā jau sen nekas nav bez maksas!” sacīja biļešu pārdevēja dievnamā. Pagājušās nedēļas laikraksta “Diena” pielikumā “Sestdiena” varēja izlasīt, kāda ir cena populāru mākslinieku un grupu priekšnesumam slēgtos vakaros. Pašai mazākajai summai ir divas nulles galā.
Nākas atzīt – laikam esmu pieņēmusi par normu to, ka amatierkolektīvi provincē muzicē, dzied, dejo, spēlē teātri bez atlīdzības. Turklāt kultūras iestādes, kur koncerti notiek, necenšas ar to nopelnīt naudu. Taču nepretendēju uz vienīgo patiesību par to, cik kas maksā un vai vispār ir jāmaksā. Man jau sen ir skaidrs, ka par brīvu nav pat siers pelei slazdā, jo arī to kāds ir nopircis.
Visi gaidīti
Decembrī vienmēr apbrīnoju vietējo kultūras iestāžu darbiniekus. Elektrība ir dārgāka nekā pirms pieciem gadiem, arī apkure. Pieaugusi minimālā alga, ko maksā “pasniedzējām” garderobē un zāles apkopējām. Tomēr, piemēram, Bauskas tautas namā Adventes laikā zāles ir atvērtas visiem, kuri vēlas sniegt prieku citiem un to pieņemt. Par baltu velti, ja nu vienīgi kristīgos pasākumos konfesijas lūdz ziedojumus savām vajadzībām.
Elektrības skaitītāja ripa skrien gaudodama, dažos lauku klubos jau diennakti pirms pasākuma zāle tiek kurināta, lai piesildītu veco ēku. Tomēr lustra pie griestiem mirdz un prožektori izgaismo svarīgāko arī kolektīvu mēģinājumu laikā, un nekas netiek liegts. Ar to es saprotu, ka māksla pieder tautai un kultūras iestādes kalpo iedzīvotājiem.
Bija vērts
Novembrī priecājāmies par Rīgas jauniešu kora “Kamēr” koncertu Bauskā neilgi pirms valsts svētkiem. Zāle bija stāvgrūdām pilna, cilvēki sajūsmināti klausījās un sacīja: “Biežāk tā varētu būt!” Taču kolektīvs, kurš guvis atzinību vairāk nekā 40 starptautiskos konkursos, savu mākslu var atļauties pārdot. Tāpēc šī kora koncerts būtībā bija Bauskas tautas nama dāvana klausītājiem. Korim tika samaksāts no līdzekļiem, ko pilsētas pašvaldība atvēlējusi pasākumiem visa gada garumā. Protams, varēja izvēlēties arī ko lētāku un ne tik labu, bet kora “Kamēr” sniegums bija pārdzīvojuma vērts.
Protams, nevar gribēt, lai tik izcilas dāvanas tiktu pasniegtas katru dienu. Mūsu pašu vidū ir pietiekami daudz talantīgu cilvēku, kuri ir gatavi uzstāties bez maksas, lai tikai būtu, kas klausās. Ceru, ka vismaz Adventes laikā tas tika novērtēts. Bauskas mūzikas skolas koncerts esot bijis brīnišķīgs, Kristīgās pamatskolas audzēkņu sniegums ļoti sirsnīgs. Par savu bērnu izaugsmi priecājušies vecāki vokālās studijas “Saulīte” un deju grupas “Intriga” koncertā. Neparasta un interesanta šogad bija Mežotnes pagasta jauktā kora un Bauskas 1. vidusskolas jauniešu kora Ziemsvētku programma. Dziedātāji ir ieskandējuši Ziemsvētkus dievnamos, un to visu varēja klausīties, nemaksājot ne latu. Jo patiesībā prieks jau nav nopērkams, tomēr vajag, lai kāds par to gādā.
Pateicība rokām
Tāpēc man gribētos vismaz domās skaistu Ziemsvētku sveci ielikt visās čaklajās rokās, kuras mūsu rajona kultūras iestādēs pirms un pēc skatītāju ierašanās slauka, mazgā un pulē, kārto krēslus, paceļ nokritušus (nomestus!) papīriņus, nosusina grīdu tualetē, skrubina izkusušo sveču parafīnu no parketa, klavierēm, palodzēm un iznes pārpildītos atkritumu maisus. Dažas balles beidzas pēc pusnakts, bet nākamajā dienā jau ap pusdienas laiku sākas cits pasākums un kārtībai jābūt.
