Nedaudz izbrīna diskusija par vēstures mācīšanu, ko izvērsuši daži lasītāji.Publikācijā «Pilnīgu atklātību par pagātnes notikumiem!» («Bauskas Dzīve», 22. jūnijs, 2. lpp.) bārbelietis A. Milniņš oponē P. Vīganta rakstītajam. Viņš apgalvo, ka bailes no neprasmes atbildēt uz skolēnu jautājumiem varētu būt tikai jaunajiem pedagogiem, kas nav piedzīvojuši padomju laikus. Savukārt vecāka gadagājuma kolēģi zinot patiesību, bet nesakot, jo nevēloties mainīt profesiju.Pēc šī teksta izlasīšanas radās vairāki jautājumi. Vai mācīt un stāstīt var tikai par to, kas ir pašu pieredzēts? Protams, būtu ideāli, bet vēstures mācīšanā tas nav iespējams. Tāpēc pedagogi studē augstskolā, lai iepazītos ar to, ko paši nav pieredzējuši. Vēstulēs aplūkots padomju laiks, bet skolas vēstures kursā apgūst ne tikai šo posmu. Kāpēc nevienu neuztrauc viduslaiku vai pagājušā gadsimta sākuma norišu analīze? Šos laikus nav pieredzējis neviens no pašlaik strādājošiem pedagogiem.Svarīgākais nav vecums vai pieredze, bet gan pedagoga profesionālisms un kompetence. Tie nav saistīti ar vecumu, bet gan ar pedagoga zināšanām un ieinteresētību.Nesapratu, ko autors domājis ar pieredzējušiem pedagogiem, kuri klusējot. Vai viņam ir informācija, ka mūsdienu demokrātiskajā Latvijā ir kāds ideoloģisks uzstādījums vēstures mācīšanā, kuru nedrīkst pārkāpt? Varbūt jārunā par skolotāju, kas pēc savas iniciatīvas izceļ vai notušē kādu vēstures faktu?A. Milniņš apgalvo, ka «krievu» laikos bija lielākas iespējas iegūt izglītību trūcīgajiem, zāles bija lētākas, iedzīvotāji nebaidījās zaudēt darbu. Neesmu studējusi padomju sistēmas ekonomiku. Loģiski domājot un izdarot secinājumus pat no fragmentārās informācijas, var saprast, ka pozitīvais tā laika ekonomiskajā situācijā bija uz negatīvā rēķina – ierobežots preču klāsts, deficīts, rindas, zema produktu kvalitāte utt. Arī citās dzīves jomās bija gan pozitīvais, gan negatīvais. Manuprāt, skolotājiem ir plašas iespējas rosināt skolēnus par to domāt un diskutēt. Vai tas nav galvenais mācīšanās procesā? Nonākot līdz šādiem secinājumiem, kļūst skaidrs, kāpēc mani mulsina runas par problēmām vēstures mācīšanā.
