Dzīvē dažbrīd daudzas lietas pat negaidot savijas ļoti sakritīgi. Pagājušajā nedēļā Bauskas novada skolēnu teātru skatē ievēroju Īslīces pamatskolas audzēkņu iestudējumu pēc dzejnieces un dramaturģes Aspazijas bērnības atmiņu diloģijas «Zila debess zelta mākoņos». Nedēļas nogalē savukārt nokļuvu Jūrmalā, kur apmeklēju gan Raiņa un Aspazijas vasarnīcu Majoros, gan Aspazijas māju Dubultos. Un vēl kā punkts uz «i», kā «mūžam nebeidzama gaismas straume» – Latvijas Televīzijā šīs sestdienas raidījums «Literatūre», kuru tā vadītāji kopā ar rakstnieci Ingu Ābeli veltīja Aspazijai.
Cilvēki parasti skatot un apbrīnojot varenos kokus – to stumbrus, leknās lapotnes, par saknēm daudz nerunājot, jo tās jau pašsaprotamas, aptuveni tā raidījumā sacīja I. Ābele, piemetinot, ka viņas izpratnē Rainis esot kā koks, bet Aspazija – tā saknes.
Sakritības nenotiek tāpat vien, tām allaž mēdz būt kāds virsuzdevums. Un Aspazijas tēma mani rosināja domāt par saknēm varbūt citādā aspektā – izaugsmes un attīstības virzītājspēka sakarā. Nevienos laikos attīstība nav bijusi iespējama bez paveikto darbu un sasniegto mērķu izvērtējuma, bez konstruktīvas kritikas. Ja ieskatāmies senākos avīžu krājumos, redzam, piemēram, cik asi tur šķeļas literatūrkritikas un teātra kritikas dzirkstis. Arī Aspazija nebija sīrupa liešanas piekritēja, kaut arī daļa viņas dzejas, iespējams, rada citu priekšstatu. Sīrupainie vārdi ieaijā, tiem nav sakņu spēka, un tie izaugsmei neko nedod.
Tāpēc atgriežos pie bērnu un jauniešu teātru skates un aicinu tos pedagogus, kuri jutās nedaudz aizvainoti par konkursa žūrijas pārstāvju paskarbajiem vārdiem, mest apvainošanos pie malas, bet pievērsties tam, ko kritika sniedz. Un tā sniedz saknes – iespēju izaugsmei.
Vēl piebildīšu, ka 16. martā dzejniecei Aspazijai atzīmējama 155. jubileja.
