Tā gadās. Dažas atziņas pēc Stambulas apmeklējuma.Pirms kāda laika baušķeniece Ilze Djačuka spontāni piekrita māsas piedāvājumam kopā ar draugiem doties ceļojumā uz Turciju. Pirms tam pāršķirstīti dažādi raksti par šo valsti. «Visur bija minēts, ka turki ir ļoti viesmīlīgi un atsaucīgi. Tāpēc ne mirkli nešaubījos, ka viņi mums palīdzēs, ja nu notiks kas neparedzēts,» stāsta Ilze.Paļaujoties uz to, ka viss ritēs gludi, ceļotgribētāji iepriekš nesarunāja gidu un arī viesnīcu nerezervēja.Milzīgā viesmīlībaIzejot no Stambulas lidostas, visus pārsteidza svelme – plus 35 grādi – un cilvēku un metro radītais trok-snis. Ziemeļnieki apjuka, sajēgas par to, uz kuru pusi varētu būt galvaspilsētas centrs, nebija. Tad nu viņi vienojās, ka vispirms jāatrod kāda viesnīca, kur nolikt mantas, un pēc tam jādodas pilsētas ielās baudīt arhitektūru, kultūru un kulināriju.Visai drīz, draugu lokam pieturā gaidot vilcienu uz pilsētas centru, ceļotājiem piebiedrojās kāds izsmalcinātā uzvalkā ģērbts turks. Viņš ļoti pieklājīgi sasveicinājās un sacīja, ka uzreiz atpazinis, ka pieturā stāvošie ir tūristi. Ceļotāji atklāja, ka ieradušies no Latvijas, taču tas svešiniekam neko neizteica.Sastaptais turks turpināja sarunu, laipni jautājot, vai naktsmītne jau atrasta. Viņš varot piedāvāt savus apartamentus pašā Stambulas sirdī. Par turku viesmīlību grupa bija informēta, bet ar ko tādu neviens nebija rēķinājies. Nosauktā cena par naktsmītni bija ļoti laba, tāpēc grupa piedāvājumam piekrita un devās svešiniekam līdzi.Pēkšņā pazušanaPa ceļam turks daudz stāstīja par savu valsti, brīžam uzdeva arī kādu jautājumu. Viņš uzstāja, lai nedaudz vairāk pastāsta par Latviju. «Skaidrojām, kur tā atrodas, ar kādām valstīm robežojas un kas ir mūsu galvaspilsēta. Taču arī tas svešiniekam nekādu priekšstatu neradīja,» atceras baušķeniece.Viss mainījās, kad kāds ceļojuma biedrs iedomājās, ka vietējais turks varētu atpazīt mūsu valsti pēc slavenās Eiropas čempionāta futbola spēles 2005. gada vasarā. Toreiz mūsu valstsvienība pārliecinoši uzveica turku futbola komandu. «Vārds «futbols» bija pēdējais mūsu sarunā ar viesmīlīgo turku. Pēkšņi palikām vieni – bez naktsmītnes, viesmīlības un visa pārējā. Svešinieks, neko nesakot, bija mūs pametis. Pēc nedēļas atgriežoties Latvijā, sapratām, ka turki tiešām ir viesmīlīgi, taču sarunās par sportu ar viņiem nevajadzētu ielaisties, tās viņi uztver ļoti jūtīgi,» stāsta Ilze.
