Vecumnieku pagastā allaž ir bijusi labi attīstīta infrastruktūra. Padomju laikā šajā teritorijā tika koncentrēta liela daļa Bauskas rajona rūpniecības uzņēmumu.
Vecumnieku pagastā allaž ir bijusi labi attīstīta infrastruktūra. Padomju laikā šajā teritorijā tika koncentrēta liela daļa Bauskas rajona rūpniecības uzņēmumu – dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca, Beibežu meliorācijas izmēģinājumu stacija, Misas kūdras fabrika, kokapstrādes uzņēmums “Piebalgas”. Dažas ražotnes ir likvidētas, taču apdzīvotie centri tālab nav kļuvuši nīkulīgi.
Izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums, nelielais attālums līdz Rīgai, Baldonei un Ķekavai uzņēmīgiem cilvēkiem paver darba meklēšanas jaunas iespējas. Tā, piemēram, Baldones specializētā bērnu pansionāta darbinieku vairākums ir Vecumnieku pagasta iedzīvotāji. Tomēr pašvaldības teritorijā netrūkst arī viensētu un nelielu ciemu ar noslēgtu un savrupu dzīves ritmu. Vienīgais cilvēks, kurš atnes ziņas par notikumiem pagasta centrā un pasaulē, ir pastniece. Sveši ļaudis nomalēs nemēdz iegriezties. Ko gan viņi šeit varētu meklēt?
Iztiek ar petrolejas lampu
Par “Bauskas Dzīves” nodomu apmeklēt Vecumnieku pagasta nomales informējam pašvaldības priekšsēdētāja palīdzi Initu Sproģi. Jau esam nolēmuši braukt uz Umpārti, kad viņa mums piedāvā citu iespēju: “Dodieties uz Reķiem! Šo vietu dēvē arī par Brūveru ciemu. Tas ir kļuvis par īstu nomali, kopš pārtraukta sabiedriskā transporta kustība pa Vecumnieku–Ķeguma ceļu.”
Dažus kilometrus no pagasta centra sākas mežu masīvs. Līdz Ogres rajona robežai ir tikai pāris kilometru. Nogriežoties no Ķeguma šosejas pa labi, nokļūstam tādā kā rezervātā. Ceļmalā aug staltas, simtgadīgas egles, aiz tām – pussabrukusi māja ar kūpošu dūmeni un elektrības stabs ar nogrieztiem vadiem.
Aiz pakšķa parādās aizdomīga izskata vīrs, kurš latviski nerunā, bet ir ļoti vēlīgs. Viņu saucot Boļeslavs, esot atnācis no tuvējā Birzgales pagasta. Boļeslavu ar mājas saimnieku Elmāru vienojot kopīgs “biznesiņš” – abi sienot bērzu slotas un pārdodot uzpircējiem. Elektrības trūkums sadarbības partnerus neuztrauc. “Mums ir petrolejas lampa un pat radio. Baterijas uzlādējam ar akumulatoru. Māja tik drīz nesabruks, vēl jau dzīvot var,” lūkojoties uz draudīgi iešķiebušos jumtu, spriež Boļeslavs.
Vēlāk gluži nejauši uzzinām, ka strāvas trūkums nav vis elektriķu kaprīze, bet gan mājas iemītnieku bezatbildības un nolaidības sekas. Gadiem ilgi par patērēto elektrību neesot maksāts. Kad strāvas piegāde tikusi pārtraukta, no augstsprieguma līnijas vīri pamanījušies ierīkot “tiešo vadu”.
Bērzu slotas pielūžņotā pagalmā
Smilšainais meža ceļš vijas pakalnā. No turienes kļūst pārredzama gluži netipiska Zemgales ainava – pauguri ar noapaļotām “mugurām”, dižozoli, stādītas alejas un milzīgs plašums. Kad Vecumnieku pagasta padomes priekšsēdētājam Rihardam Melgailim stāstām par burvīgajiem dabasskatiem, viņš pasmaida: “Jūs vērojāt Vidzemes ainavu. Ogres rajona Birzgales pagasts ir vienīgā Vidzemes daļa šaipus Daugavai.”
Ēku puduris, ko veido “Reķi”, “Mazrešņi”, “Kalna Auzāni”, “Lejas Auzāni” un “Brūveri”, būtu īsts atradums etnogrāfiem. Tā ir 19. gadsimta otrās puses koka apbūve. Tiesa, krietni nolaista un “ieaugusi” lūžņu kaudzēs. Mazrešņu mājai pat ir saglabājies dēlī iegravēts celtniecības gada skaitlis – 1876.
Pagalmā mētājas sarūsējušas automašīnu virsbūves un traktoru detaļas, bet nojumē kārtīgi sakrautas bērzu slotas. Vēsturiskajā celtnē saimnieko Dzintra Lešavniece ar māti un četriem pieaugušiem bērniem. Divi esot slotiņu sējēji. Par nošķirtību no apkārtējās pasaules Dzintra neuztraucas. Nekādu vajadzību ārpus ciema viņai neesot. Maizi pērkot autoveikalā, bet dārzeņus audzējot piemājas platībā. Galvenais esot jumts virs galvas.
Uz skolu dodas pa meža ceļu
Daudz augstākas prasības pret dzīvi ir “Reķu” iedzīvotājai Sandrai Meldrei. Ozolu alejas un lepnā ķieģeļu ēka liecina par kādreizējo īpašnieku turību. Sandra nezina, kam ir piederējis nams, bet esot dzirdēts, ka bijušo saimnieku pēcteči dzīvojot ārzemēs.
Jaunajai sievietei ir divi skolas vecuma bērni. “Reķos” viņa dzīvo kopā ar māti un māsas Sarmītes ģimeni. Sandras vīrs strādā kokapstrādes ražotnē Piebalgās, bet māsas vīram esot pastāvīgs darbs Madonā. Ģimene ir privatizējusi liellopu fermu un 15 hektāru zemes. Katru rītu pulksten 6 pie mājas piestāj piena mašīna, ir pieejami arī autoveikala pakalpojumi. Vienīgi par bērnu nokļūšanu skolā Sandra raizējas: “Ja salūst mašīna, viņiem septiņi kilometri pa meža ceļu ir jāiet kājām. Vecumnieku vidusskolas autobuss divu bērnu dēļ nebrauks milzīgu līkumu, jo tam ir savs maršruts. Arī es gāju uz skolu kājām. Biju pieradusi, attālums nešķita milzīgs.”
Vecumnieku pagasta padomes priekšsēdētājs Rihards Melgailis atzīst, ka skolēnu pārvadāšana no “Reķiem” uz centru vēl nav nodrošināta. Viņš raksturo situāciju: “Esam saņēmuši iedzīvotāju iesniegumu un gudrojam, kāds būtu problēmas labākais risinājums. Skolas lielais autobuss no rīta dodas uz nomaļo Umpārti, kur dzīvo daži bērni. Ierīkot lokveida maršrutu nebūtu prātīgi, jo “Reķi” atrodas citā virzienā. Acīmredzot uz nomalēm vajadzētu sūtīt mikroautobusu. Šo jautājumu pašvaldība neatstās bez ievērības.”
Dauguļu saimnieces “sirdslietas”
Aiz Dauguļu mājām sākas Birzgales pagasta teritorija. Saimniece Lidija Šarka ir bezgala sirsnīga un labestīga. Mežā viņa jūtas daudz labāk nekā pilsētā vai ciemā, jo 15 gadu ir strādājusi par Vecumnieku mežniecības Umpārtes iecirkņa mežsardzi. Lidija ir ierādījusi cirsmas, kopusi jaunos stādījumus, kontrolējusi kokmateriālu gatavošanas procesus. “Sākumā man iedeva zirdziņu, pēc tam – velosipēdu. Visbeidzot tiku pie mopēda. Biju vienīgā sieviete – mežsardze –, taču ar darbu tiku galā ne sliktāk kā vīri. Mežs nevienu neaiztiek, arī no zvēriem nav jābaidās, jo ļauni mēdz būt tikai cilvēki. Mežsarga darbs ir skaists, jo dienas paiet tīrā, smaržīgā gaisā, priecājoties par dabu,” Lidijas atmiņas par mežsardzes gaitām ir saulai nas.
Viņa mums uztic dažus noslēpumus. Strādājot mežā, Lidija brīvajos brīžos iemācījusies no māzeriem grebt dažādas figūriņas, bet no bērza tāsīm veidot cibiņas. Mežsardze rūpīgi izgrebusi dažādu lielumu un formu koka sēnītes, ko būtu grūti atšķirt no īstajām. Viņa tās veidojot sev un mazbērniem par prieku. Vēl Lidijai ir divas 18 gadu vecas zosis, mājas sargātājas, un ķēvīte, kam nav nekādu citu pienākumu kā vien sniegt prieku saimniecei.
Protams, “Dauguļos” ir arī suņi. Reiz Lidija atradusi mežā nežēlīgu cilvēku pamestus, izbadējušos pāris nedēļu vecus kucēnus. Pārnesusi mājās, kopusi un lolojusi. Par brīnumu, abi izdzīvojuši. Lidija kopj dārzu, vairākas bišu saimes un gotiņas, bet smagos lauku darbus veic bērni un mazbērni. Bijušo darbabiedru palicis maz, vienīgi Jānis Pūķis, kurš strādā par mežsargu Umpārtē. Taču neviens “meža vīrs” garām “Dauguļiem” nepabrauc. Pie Lidijas nereti iegriežas arī gados jauni kolēģi, jo mežsargus, tāpat kā senāk, vieno profesijas brālība.
***
Uzziņai
– Vecumnieku pagastā ir 4750 iedzīvotāju.
– Lielākie apdzīvotie centri – Misa, Beibeži, Piebalgas.
– Vecumnieku pagasts robežojas ir Rīgas, Aizkraukles un Ogres rajonu.
– Pēc Vecumnieku novada izveidošanas teritorijā varētu iekļauties Aizkraukles rajona Valles un Kurmenes pagasts.
