Baltijas valstis tikai nesenā pagātnē ir atbrīvojušās no «brīvprātīgi» uzspiestās Padomju Savienības.
Baltijas valstis tikai nesenā pagātnē ir atbrīvojušās no «brīvprātīgi» uzspiestās Padomju Savienības. Tagad mēs stāvam uz citas – Eiropas Savienības (ES) – sliekšņa…
Kāda loma šajās visaugstākā līmeņa diplomātijas spēlēs būtu kristīgajai baznīcai?
Baznīca saredz vairākas problēmas
Vispirms paraudzīsimies uz baznīcas darbību Baltijā un Eiropā šodien. Mūsu reģiona kristīgās baznīcas dažādu konfesiju ticības brāļi un māsas no Eiropas sadarbojas jau ilgus gadus. Pēc PSRS sabrukuma šie kontakti gan konfesionāli, gan arī ekumeniski ir tikai pastiprinājušies. Pateicoties šai sadarbībai, ir bijušas iespējamas dažādas tikšanās, konferences, evaņģelizācijas, pieaugušas izglītības iespējas reliģiskajā jomā. Svarīga nozīme ir bijusi humānajai palīdzībai, kas nākusi nesavtīgi, no sirds.
Taču, kā jau dzīvē mēdz būt, kristīgā baznīca ES saredz arī pietiekami daudz problēmu. Tas varbūt izklausās paradoksāli, taču daudzas nelaimes (kas jau ienāk arī pie mums – narkomānija, homoseksuālisms, brīvās ģimenes, kā arī nākotnē, iespējams, arī jautājums par eitanāziju u. c.) rodas no pārprastas demokrātijas, kas robežojas ar visatļautību.
Nevar palikt malā
Baznīca, protams, arī turpmāk par savu galveno uzdevumu uzskatīs Evaņģēlija nešanu pasaulē, taču baznīca nevar palikt malā. Tā arvien nopietnāk izsaka savu viedokli arī par garīgās attīstības jautājumiem un problēmām ES, jo par tām tikpat kā nav oficiālu skaidrojumu. Tāpat ir nepieciešams akcentēt baznīcas lomu gadu tūkstošu gaitā, saglabājot svētas cilvēces pamatvērtības, neskatoties uz dažādajiem ekonomiskajiem un valstu ideoloģiskiem pagriezieniem. Nav pietiekami diskutēts arī par baznīcas lielo nozīmi indivīda dzīves uzskatu un garīgās pasaules pilnveidošanā.
Baltijas valstu vēsture nav bijusi tikai rozēm kaisīta, sevišķi pēdējos gadsimtos. Ja reiz mēs, par spīti piedzīvotajam, esam mācējuši izdzīvot, saņemties un atkal nodibināt savas valstis – mums ir, ko teikt ES. Mūsu pieredze, kā izdzīvot Sibīrijas lēģeros, pārtiekot no niecīgas maizes devas, paļaujoties vien uz Visaugstāko, dod pamatu teikt: «…Ko Dievs mīl, to Viņš pārbauda…»
Attiecībās jāvalda tolerancei
Baznīca Latvijā un daudzās citās Eiropas valstīs oficiāli ir šķirta no valsts. Taču faktiski valsts kontrolē baznīcu (neatkarīgi no konfesijām). Pastāv juridiskā reģistrācija un uzskaite, ziedojumu un ieņēmumu dienestu pārskati, atļaušana (vai neatļaušana) konkrētai konfesijai laulāt ar visām juridiskajām sekām u. c. Pastāv arī valsts un baznīcas tieša saistība – piemēram, Somijā, kur luterāņu baznīcas arhibīskapu ieceļ Valsts prezidents. Līdzīgi tas notiek Zviedrijā.
Latvijā valsts tieši neiejaucas baznīcas dzīvē un darbībā, pieprasot tikai reģistrāciju un finanšu pārskatus. Vai šāds labils līdzsvars tiks saglabāts, arī iestājoties ES? Pašlaik mēs to nezinām. Mums atliek tikai lūgt Dievu un cerēt, ka Latvijas valsts nākotnē nemēģinās baznīcai mākslīgi uzspiest darba likumdošanas vai datu uzskaites, vai sociālo attiecību modeli, vai arī kādus citus ekonomiski politiskās dzīves normatīvus.
Uztrauc modernās tehnoloģijas
Baznīca noteikti turpinās labi sāktos darbus, piemēram, nodrošinot kapelānus armijā, cietumos, slimnīcās. Attīstās arī vairākas sociālās programmas, ko sekmīgi realizē dažādu konfesiju pārstāvji. Nozīmīgs ir baznīcas ieguldījums dzīves pabērnu atbalstīšanā.
Taču atkal gribas pievērst uzmanību tam, kas baznīcu uztrauc. Šoreiz tās ir modernās informācijas tehnoloģijas un plašsaziņas līdzekļi, ko vairāk vai mazāk tomēr kontrolē valsts. Šķiet, daudzi atbildīgi ierēdņi vēl aizvien nav sapratuši, ka visatļautība informācijas tirgū ir ārkārtīgi bīstama, jo atstāj vistiešāko iespaidu uz visu sabiedrību un, protams, arī uz šo pašu ierēdņu bērniem… Ja kādam tīk, var saukt tradicionāli domājošus baznīcas pārstāvjus par vecmodīgiem un konservatīviem, taču veselīgs konservatīvisms bieži vien ir glābis milzīgas garīgās un materiālās vērtības no iznīcības.
Uzskatu dažādība un ticības brīvība
Esmu pārliecināts, ka baznīcai arī turpmāk vislabāk būt nevis valsts laicīgās politikas piedēklim, bet strādāt ar cilvēku dvēselēm. Mēs katrs esam savā ziņā unikāls, tādus mūs katru arī mīl Radītājs, jo Viņš vienīgais var mūs pieņemt tādus, kādi esam, ja vien patiesi nākam pie Viņa, lai pieaugtu garā, lai pieaugtu ticībā, lai pieaugtu savstarpējā cieņā.
Kristīgajā baznīcā pastāv dažādas konfesijas. Reizēm mēdz jautāt – kādēļ vajadzīga tāda dažādība? Atbilde ir vienkār- ša – Dievs mums ļauj būt tādiem, kādi esam, un darīt tā, kā mums šķiet vislabāk. ES pieļauj vēl lielāku ticības brīvību, dažādību reliģiskajā jomā. Tas liek mums būt vēl zinošākiem, vēl saprotošākiem par notiekošo… Tas liek mums būt vēl stiprākiem savā ticībā.
