Ir gadījies dzirdēt, ka cilvēks mūžā izdara divas muļķības – vienu, kad apprecas, otru – kad izšķiras.
Ir gadījies dzirdēt, ka cilvēks mūžā izdara divas muļķības – vienu, kad apprecas, otru – kad izšķiras. Pārim veidojoties, laimīgi ir vismaz divi, bet, kopdzīvei izirstot, nelaimīgo bieži vien ir vairāk.
Viņš ir iemīlējies
Pagājušajā rudenī, kad rakstīju par atklātībā nonākušiem vardarbības gadījumiem pret bērniem, man piezvanīja kāda jauna sieviete. “Visi šausminās, kad māte ir nodarījusi pāri savam bērnam. Pret viņām ierosina tiesu lietas. Taču, kad tēvi atstāj ģimenes, par viņiem raksta žurnālā “Privātā Dzīve”. Tas ir tik skaisti – viņi ir iemīlējušies!”
Zanei ir 27 gadi, viņai netrūkst draugu, tomēr no pastāvīgām attiecībām sieviete izvairās, ģimeni dibināt nevēlas. Zanei bija 16 gadu, kad tēvs aizgāja pie citas sievietes. Vecāku atsvešināšanās nebija pārsteigums, tomēr šķiršanās mammai bija briesmīgs trieciens. Viņa sāka dzert un nodzērās pavisam. “Atnācu no skolas, mājās nebija nekā ēdama. Grāmatas viņa pārdeva par kapeikām vai ar tām kurināja plīti. Mums nebija, no kā dzīvot. Kaimiņu tantes reizēm aiz žēlastības aicināja mani vakariņās,” atceras Zane. Viņa no šīs situācijas izķepurojās un spēja palīdzēt arī mammai. Abas ir pārliecinātas, ka dzīve būtu pavisam citāda, ja tēvs toreiz nebūtu atstājis ģimeni.
Visi nav vienādi slikti
Situāciju komentē psiholoģe Solvita Tilgale. Viņa ir pārliecināta, ka jaunietes dzīvi jūtami ietekmē ģimenē saņemtais trieciens: “Bieži vien mēs neapzināti attiecības veidojam līdzīgas tām, kādas esam redzējuši savā ģimenē. Ja tās bijušas nestabilas, trūcis uzticības, atklātības, vēlāk jaunai sievietei ir grūtāk veidot stabilas un veselīgas attiecības. Zanes gadījums ir īpašs, jo jau pusaudzes gados viņa spēja uzņemties atbildību arī par tuvāko pieaugušo cilvēku – māti. Labi, ka jauniete bija tik stipra, jo varēja taču gadīties, ka viņa nodzeras kopā ar mammu. Šādus gadījumus ir nācies konstatēt.
Zanes stāstījumā netiek pieminēts tēvs, un tas liek domāt, ka pēc ģimenē gūtās pieredzes attieksme pret pretējo dzimumu gan meitai, gan mātei ir izteikti negatīva, kas arī ne vienmēr ir pareizi. Gluži tāpat kā sievietes, arī vīrieši nav tikai labi vai slikti.”
Zaudē ilūziju
“Domājot par kopdzīvi, attiecībām, viens no svarīgākajiem jautājumiem ir: vai ģimenē tiek runāts par sāpēm, dusmām, mīlestību, vai arī attiecības ir izteikti lietišķas?
Zanes mamma salūza, kad vīrs viņu pameta. Taču meita 16 gadu vecumā zaudēja ilūziju, ka ir iespējamas laimīgas attiecības un kaut cik normāla dzīve arī pēc vecāku šķiršanās. Viņai ļoti trūka tuvāko cilvēku atbalsta.
Ar sevi ir jāstrādā. Tas nav viegli, bet ir lietas, ko mēs varam mainīt un saprast. Pārmaiņas iespējamas arī Zanes dzīvē. Smagākos brīžos, krīzes situācijās noteikti ir ieteicama profesionāla palīdzība. Psihologs vai psihoterapeits palīdz ieraudzīt to, ko paši bieži vien nenojaušam. Ir svarīgi novērtēt savas spējas,” tā S. Tilgale.
