Rajona Tiesa 15. janvārī izskatīja krimināllietu, kas bija ierosināta pēc Krimināllikuma 130. panta 1. daļas pēc Aleksandra Jeļisejeva sūdzības pret četriem godīgiem sabiedrības pārstāvjiem – Andri Kavosu, Aigaru Veģi, Ēriku un Jāni Upelniekiem.
Rajona Tiesa 15. janvārī izskatīja krimināllietu, kas bija ierosināta pēc Krimināllikuma 130. panta 1. daļas pēc Aleksandra Jeļisejeva sūdzības pret četriem godīgiem sabiedrības pārstāvjiem – Andri Kavosu, Aigaru Veģi, Ēriku un Jāni Upelniekiem.
Ienesīgs “bizness”
Kokmateriālu zagšana cirsmās kļuvusi par visai ienesīgu peļņas avotu. Atliek vienīgi nolūkot izdevīgu vietu un labu mantu, firmai pieteikt attiecīgu transportu, pārdot zagtos kokmateriālus, par ko netiek prasīti piederības dokumenti, un pēc tam saskaitīt naudiņu, attiecīgi sadalot to “uz galviņām”. Daudzi šādi gadījumi paliek neatklāti, taču dažkārt zagļu iekrišanu garantē arī sabiedrības pārstāvji. Tā notika šoreiz.
Kaut gan tiesā uz apsūdzēto sola vajadzēja sēdēt A. Jeļisejevam ar V. Zibolu, kuri Vecumnieku mežā mēģināja nozagt SIA “Skujenieki” piederošus kokmateriālus, tur pēc A. Jeļisejeva sūdzības sēdēja tie, kuri pieķēra zagļus nozieguma izdarīšanas vietā un nodeva policijas iecirkņa inspektoru rokās.
Noziedznieku aizturēšana
Mežsargs Andris Kavoss izpildīja darba uzdevumu, kad 2002. gada 26. novembrī saņēma ziņu par kokmateriālu zagšanu SIA “Skujenieki” piederošā cirsmā. Zagļu aizturēšanā viņš aicināja piedalīties godīgus sabiedrības pārstāvjus un uzticamus cilvēkus – A. Veģi, Ē. un J. Upelniekus. Aizbraukuši līdz krautuvei, vīri tur ieraudzīja automašīnu SCANIA, kurā tika likti kokmateriāli. Pie automašīnas atradās divi vīrieši, kuri, pamanījuši negaidītos “palīgus”, metās bēgt katrs uz savu pusi. A. Kavoss un J. Upelnieks uzskatīja par pienākumu bēgļus aizturēt, tādēļ mēģināja viņus noķert.
Tā kā aizturamie izrādīja sīvu pretestību, drosmīgajiem vajātājiem nācās lietot fizisku spēku, lai panāktu viņu padošanos. V. Zibolu A. Kavoss ar A. Veģa palīdzību piesēja pie koka, taču Upelnieki A. Jeļisejevu vispirms iesēdināja bedrē, pēc tam arī piesēja pie koka, lai abiem noziedzniekiem liegtu savstarpējus kontaktus, pirms nav ieradies policijas iecirkņa inspektors. Pēc sarunas ar automašīnas vadītāju vīri uzzināja, ka ieradīsies arī trešais noziedznieks, kurš aizbraucis pēc viltotām pavadzīmēm. Viņi to gribēja sagaidīt, tādēļ abus notvertos joprojām turēja piesietus. Pirmais tomēr ieradās iecirkņa inspektors un savāca abus aizturētos, kuri nemaz nemēģināja vainu noliegt.
Kad savā acī baļķi neredz
Policijas iecirknī, atzinies noziedzīgajā darbībā, kuru mežsarga un sabiedrības pārstāvju dēļ nespēja pabeigt, A. Jeļisejevs metās sevi aizstāvēt un melīgi apsūdzēt vīrus, kuri bija sagādājuši viņam un V. Zibolam ne tikai ievērojamus materiālus zaudējumus, bet arī nepatikšanas un zilumus aizturēšanas brīdī. Viņa žēlabas krietni vien papildināja līdzdalībnieks V. Zibols. Pēc viņa vārdiem, lēkājot pa aizturētā galvu ar kājām, sitot ar dūrēm un lāpstu, kā arī sperot ar kājām 60 – 70 reižu, no abiem aizturētajiem, domājams, varēja palikt vienīgi “slapja vieta”.
Tiesu medicīnas eksperts “nežēlīgi” piekauto sejās spēja saskatīt vien dažus ādas nobrāzumus, asins izplūdumu uz auss gliemežnīcas un pietūkumu deguna apvidū, kas, viņiem pretojoties, varēja rasties, nokrītot ar seju cirsmā aizturēšanas brīdī. Tiesu medicīnas eksperts tos traktēja kā vieglus miesas bojājumus, kas izraisījuši īslaicīgu veselības traucējumu. Meklēdams nedraugu acīs skabargu, A. Jeļisejevs savās baļķi neredzēja un sacerēja pamatīgu apsūdzību A. Kavosam, A. Veģim un Upelniekiem par tīšu un smagu miesas bojājumu nodarīšanu.
Tiesa izdara pareizus secinājumus
Analizējot liecinieku liecības un savāktos pierādījumus, Tiesa 15. janvāra sēdē konstatēja ievērojamas pretrunas pat pašu cietušo liecībās, kas nesaskanēja ne ar liecinieku liecībām, ne ar tiesu medicīniskās ekspertīzes atzinumu. Tiesa pieļāva, ka vieglie miesas bojājumi varēja rasties vienīgi pretojoties, kad vīrus cirsmā nogāza zemē. Turpretim tiesājamo liecības bija konsekventas un saskanēja arī ar liecinieku liecībām, ka aizturētajiem nav izdarīti tīši miesas bojājumi.
Sakarā ar to Tiesa atzina, ka neviens tiesājamais nav izdarījis Krimināllikuma 130. panta 1. daļā formulētās darbības, turklāt A. Jeļisejevam nodarītais kaitējums nav neatbilstošs viņa pārkāpumam un pretošanās raksturam, kas izslēdz tiesājamo kriminālatbildību par nodarīto.
Nesaskatot tiesājamo darbībās noziedzīga nodarījuma sastāvu, Tiesa visus četrus drosmīgos iecavniekus – Andri Kavosu, Aigaru Veģi, Ēriku un Jāni Upelniekus – attaisnoja.
Taču pret Aleksandru Jeļisejevu Tiesa pieņēma blakuslēmumu, iesakot rajona Prokuratūrai ierosināt krimināllietu par nepatiesas liecības došanu.
