Vai 25 gadus vecam jaunietim darbs Latvijas Bankā ir nozīmīgs sasniegums? To vēlējos noskaidrot sarunā ar baušķenieku Andi Tīrumu.
Vai 25 gadus vecam jaunietim darbs Latvijas Bankā (LB) ir nozīmīgs sasniegums? To vēlējos noskaidrot sarunā ar baušķenieku Andi Tīrumu.
Vēl studējot Banku augstskolā, Andis nonāca praksē “Latvijas Krājbankā”. Taču viņš vienmēr paturēja prātā augstskolas pasniedzēju teikto, ka piemērotākā darbavieta pēc studiju beigām esot tieši Latvijas Banka. Kad radās tāda izdevība, Andis to izmantoja.
Tagad viņš strādā LB kases un naudas apgrozības pārvaldē. Amata specifikas dēļ par darbu Andis neko daudz nevar stāstīt, bankas lietās daudz kam jāpaliek noslēpumā. Sarunājuši tikšanos viesnīcas “Latvija” 26. stāva bārā, kur mūs apkalpo Bauskas meitene Sindija, runājam par Parīzi.
Vai Rīga, no augšas veroties, neizskatās pēc mazās Parīzes?
– Kāds Vecrīgas stūrītis varbūt arī ir līdzīgs, tomēr ar Parīzi nevar salīdzināt nevienu pilsētu.
Pēdējo divu gadu laikā Francijas galvaspilsētā esi bijis piecas reizes. No kurienes Bauskas jaunietim tāda Parīzes mīlestība?
– Te var runāt par mīlestību no pirmās reizes. Ārpus Latvijas nebiju daudz ceļojis, līdz draugi uzaicināja uz Parīzi. Pirmo reizi braucu viens ar autobusu nepilnas divas dienas. Vēl tagad man acu priekšā skats, kad pēc nogurdinošā ceļojuma izgāju no metro un ieraudzīju Elizejas laukus. Tad es sapratu, ko nozīmē mīlestība no pirmā skatiena.
Pēc tam man ir nācies būt Prāgā, Stokholmā – arī interesantās un skaistās pilsētās. Tomēr prombraucot esmu atvadījies ar domu, ka varbūt kādreiz vēl te atgriezīšos, varbūt arī ne. Savukārt Parīzē, lidmašīnā kāpjot, vienmēr zinu, ka es noteikti pēc kāda laika atkal būšu klāt.
Ar ko Parīze tevi tā ieēdinājusi?
– Es vienmēr Parīzē sev saglabāju kādu noslēpumu. Esmu vairākkārt izstaigājis Luvras pagalmus, bet iekšā muzejā vēl neesmu iegājis. Negribu steidzināt tikšanos ar Monu Lizu. Toties esmu sev atklājis debesskrāpju rajonu, izbaudījis pasakaino skatu, kas paveras no tā saucamās modernās Triumfa arkas uz veco, mums visiem zināmo Triumfa arku.
Taču patiesībā Parīzē visvērtīgākie ir mani draugi. Tie ir cilvēki, ar kuriem kopā vienmēr jūtos jauki un jautri. Pie viņiem varu doties jebkurā laikā, tikšu laipni uzņemts. Tieši tā bija pērn, kad 30. decembrī nebiju vēl izlēmis, kur sagaidīšu Jauno gadu. Vakarā pēc darba piesēdos pie datora un mani pārņēma ilgas pēc Parīzes. Vienkārši gribējās izdzert glāzi šampanieša gadu mijā Elizejas laukos. Internetā nopirku biļetes, 31. decembrī sešos no rīta izlidoju uz Amsterdamu un pusdienas laikā jau biju Parīzē. Kādam tas noteikti šķitīs neprātīgi, bet man tā bijusi līdz šim jaukākā Jaungada sagaidīšana.
Kopā ar tūkstošiem parīziešu, kuri gavilēdami seko līdzi salūtam pusnakts debesīs…
– Jā, tā tas izskatās televizoru ekrānos. Realitātē ir līdzīgi, tomēr ne gluži tā. Kamēr priecīgie Elizejas laukos, kaklus pastiepuši, vēro gaismas spēles debesīs, dzer šampanieti un apkampjas, pūlī siro desmitiem kabatzagļu, kuriem tieši gadu mija ir visbagātīgākais ieguvumu laiks.
Varbūt tomēr vēl nedaudz atgriezīsimies pie darba. Ja reiz esi tāds Parīzes fans, tad kāpēc nemeklē darba iespējas tur?
– Draugi mani ir aicinājuši. Viņi solīja sameklēt piemērotu augstskolu, lai varētu mācīties, tad arī atrastu darbu. Tomēr mani šāds variants neapmierina. Turklāt es neprotu franču valodu. Man patīk klausīties frančos, taču ir vajadzīgs laiks, lai es apgūtu šo valodu.
Latvijā man ir stabils darbs, perspektīva. Es to negribētu mainīt pret kaut ko nezināmu Parīzē. Lai tā labāk paliek mana sapņu un mīlestības pilsēta, kur es gribēšu vēl un vēlreiz atgriezties.
Tā jūs dodaties prom no Bauskas – viens uz Rīgu, cits uz Parīzi. Savos plānos nekad neesi apsvēris ideju dzīvot un strādāt Bauskā, jo kādam, arī jauniešiem, taču te ir jābūt?
– Lai piedod, ja kādu apvainošu, bet man Bauska nešķiet piemērota perspektīviem cilvēkiem. Tas ir viens no faktoriem. Otrs, tikpat svarīgs – Bauskā nekā nav. Te nav nekā piemērota jauniem cilvēkiem. Pilsētā trūkst baseina, nav ledus arēnas, moderna fitnesa centra, trūkst kluba vai jauniešu kafejnīcas, te netiek rīkoti plaši, jaunus cilvēkus aizraujoši pasākumi. Piedodiet, bet esmu Rīgas, nu arī Parīzes ieēdināts, un Bauska – tā vienmēr paliks atmiņā kā bērnības un skolas gadu pilsēta.
