Skatos, cik skaisti zied ābeles. Bet baltajām kupenām pa vidu ir viena, uz kuru sāpīgi lūkoties.Palikuši tikai daži izplaukuši zari, kas kontrastē ar koka kailumu. Neviens kārtīgs saimnieks nebūtu tā bojājis ābeles augumu. Kad kaimiņi skaidroja, kādēļ tā noticis, elektrības vīru atbilde bija tieša – augļu koks traucējis līnijas remontdarbos. Atbildīgā persona tik vien attrauca: «Tas ir akmentiņš mūsu dārziņā.» Velti bija gaidīt atvainošanos.Šķetinot situāciju, kas jo aizskarošāka bija tādēļ, ka darbu veicēji neviena vārda nebilda, ka strādās dārzā un ka nepieciešams zāģēt koku, pārsteidza atļautības slieksnis. Dažas dienas pirms darbu veikšanas vīri bija ieradušies objektā, bet neviena vārda māju īpašniekiem nebilda par darāmo. Kad sākās zāģēšana, atklājās – bez dārza saimnieku ziņas nolemts koku nozāģēt pavisam, jo tas taču esot vecs. Telefonsarunā īpašnieks liedza to darīt, un tā koks kļuva kropls. Nevar saprast, ko ar to darīt… Par spīti visam, ābele zied, un varbūt nākamais pavasaris rīcību pateiks priekšā.Varētu vēl uzskaitīt daždažādus piemērus, kad atļautības slieksnis gluži vienkārši nav ievērots. Pavasarīgajās dienās mani tracina vīrišķīgās urdziņas, kas šļācas no ceļa malās stāvošiem kungiem. Viņdien viens dēlietis, kaut arī netālu bija mežiņš, špricēja grāvī, uh, kādu strūklu! Man prātā divrinde: «Ja ir nieres vājas,/ Tad pie katra krūma stājies.» Pat jokā ielikts kāds saprātīgs kodols. Neba vīriem nieres vājas, bezkaunīgi kļuvuši. Ir vēl tādi, kas cērt pāri špricēšanai. Gandrīz grāvī bija jāiestūrē, kad uz meža ceļa pamanījām, tupot kungu «pa lielo darīšanu». Pat dzīvnieki sameklē klusāku vietiņu, lai citiem netraucētu. Bet augstākā – cilvēku – sabiedrībā laikam aizvien mazāk tiek domāts par citiem.
