Vēlme dzīvot sakoptā, pašu veidotā vidē ir Mežotnes pagastam raksturīga tradīcija. To savulaik veicināja zinātniski pētnieciskas iestādes – Selekcijas un izmēģinājumu stacijas – atvēršana.
Vēlme dzīvot sakoptā, pašu veidotā vidē ir Mežotnes pagastam raksturīga tradīcija. To savulaik veicināja zinātniski pētnieciskas iestādes – Selekcijas un izmēģinājumu stacijas (SIS) – atvēršana.
Ar augstu atbildības izjūtu apveltīti, enerģiski un izglītoti cilvēki līdztekus darba pienākumiem brīvprātīgi iesaistījās arī sabiedriskās aktivitātēs. Tā veidojās apdzīvotās vietas noturīgākā tradīcija – pils parka kopšana –, kad ik nedēļu talkās piedalījās vairāki simti brīvprātīgu entuziastu. Mežotnes parks ir Bauskas rajona lepnums, par ko jūsmo ārvalstu un vietējie tūristi. Taču vienīgi retais atceras, ka šāds rezultāts ir panākts ar vietējo iedzīvotāju un SIS prasmīgu speciālistu neatlaidīgu darbu daudzu gadu garumā.
Vēsturiski reģistra žurnāli
Parka pašreizējā saimniece ir SIA “Mežotnes pils”, bet vēsturiskais ansamblis pieder Valsts nekustamā īpašuma aģentūrai. Par Mežotnes pils daiļdārznieku no 1969. gada strādā Juris Sarma. Viņam ir trīs palīgi – Elita Pahomova, Normunds Geiba un Vasilijs Haritons, kurš jau 20 gadu ir parka kopējs.
Pēdējās talkas parkā notika 1990. gadā – īsi pirms SIS slēgšanas, bet pirmās aktivitātes fiksētas ap 1968. gadu. Jura Sarmas arhīvā atrodas savdabīgas vēstures liecības – talcinieku reģistra žurnāli, kuros rūpīgi ierakstīts katra talkas dalībnieka vārds un nostrādāto stundu skaits. Visbiežāk minētā persona ir SIS laboratorijas vadītājs Egons Fridrihsons – īsts sava pagasta patriots, lielisks dabas pazinējs un pētnieks.
J. Sarma mēģina saskaitīt Egona brīvprātīgi nostrādātās stundas vairāk nekā 20 gadu laikā un “apmaldās” ciparos – sanāk daudzi tūkstoši. Cienījamais vīrs joprojām ir možs un gatavs kļūt par gidu ikvienam, kurš izrāda kaut vai nelielu interesi par Mežotnes parka vēsturi.
Jaunam vajag lāpstu, vecam – cirvi
Zīmīgi, ka jau 1974. gadā izdotajā monogrāfijā “Koki un krūmi Latvijas lauku parkos” ir lasāms šāds teksts: “Mežotnes parks pašlaik ir vislabāk un lietpratīgāk koptais un atjaunotais parks Latvijā. Te lieli nopelni ir SIS laboratorijas vadītājam Egonam Fridrihsonam un direktoram Vitoldam Tūlam. Parkā atjaunotas skatu perspektīvas, lauces, celiņi, izcirsta saaudze…”
“Jauns parks ir jākopj ar lāpstu, bet vecs – ar cirvi,” Egons Fridrihsons citē kāda slavena agronoma atziņu. Mežotnē enerģiskais vīrs dzīvo kopš 1940. gada un labi atceras milzīgo postažu, kas pili un parku skāra Otrajā pasaules karā. Parks bija ieaudzis brikšņos, vairākus lielus kokus izkropļojuši šāviņi, bet celiņu vietas varēts tikai nojaust. Tāpēc neatliekamākais uzdevums bijis saaudzes izciršana, lai veidotu skatu punktus un ainavu perspektīvas.
Mežotnes parka atjaunošanas projektu izstrādāja ainavu arhitekte Ilze Janele. “Atbrauca jauna meitenīte ar grāmatu rokā – rakstīšot diplomdarbu. Grāmatā bija iezīmētas visu skatu līniju shēmas. Staigāju Ilzei pakaļ, pētīju shēmu, līdz sapratu, kas būtu darāms. Mēs viņas projektu neizmantojām, jo paši jau bijām iemācījušies veidot skatu punktus un perspektīvas,” Egons Fridrihsons atsauc atmiņā parka atjaunošanas sākuma periodu.
Zudusi piederības izjūta
Patīkamas emocijas par nesavtīgu darbu sabiedrības interesēs ir saglabājušās pensionārei Margaritai Glinkai. Savulaik viņa un dzīvesbiedrs Indulis bija SIS zinātniskie līdzstrādnieki. Iztaujāta par impulsiem, kas mudināja piedalīties parka kopšanas talkās, Margarita atbild: “Gribējās, lai pašiem būtu labāk. Ir milzīga atšķirība, vai cilvēks dzīvo sakārtotā vai piedrazotā vidē. Nevienam no maniem kolēģiem neienāca prātā, ka varētu prasīt samaksu par darbu vai baudīt citas priekšrocī bas. Mēs gluži vienkārši strādājām – gandrīz visi, ar direktoru priekšgalā. Parka kopskats kļuva aizvien pievilcīgāks, uz Mežotni sāka braukt ekskursanti. Mēs pavadījām grupas, stāstījām par pili un parku. Lai cik liela slodze bija darbā, vienmēr atradām laiku arī sabiedriskai rosībai. Jutāmies piederīgi vietai, kurā dzīvojam.”
Ar skumju pieskaņu balsī Margarita Glinka teic, ka piederības izjūta vietējai sabiedrībai viņai ir zudusi. Iedzīvotāju grupas ir noslāņojušās, ideālismu ir aizstājusi pragmatiska domāšana. Tomēr pensionāre izjūt gandarījumu, jo parks atrodas lietpratīga speciālista Jura Sarmas pārziņā. Talku kustības atjaunošanu Margarita Glinka neuzskata par lietderīgu, tāpēc ka sabiedrības aktīvs atbalsts pašreizējā situācijā neesot nepieciešams.
Dārza puiši nevicina izkaptis
Daiļdārznieka Jura Sarmas un viņa palīgu rīcībā tagad ir moderna tehnika – vairāki zāles pļāvēji, traktoriņš, motorizēta piekabe. Egons Fridrihsons atgādina, ka pirms 30 gadiem SIS darbinieki lozējuši, kuram ar izkapti būs jāpļauj noteikts parka laukums. Tolaik pļaujmašīna tikusi uzskatīta par tehnoloģijas “brīnumu”.
Ar izkapti pirms 20 gadiem uz darbu devies arī parka strādnieks Vasilijs Haritons. Viņš dzimis Ukrainā, uz Latviju atbraucis 1980. gadā, lai strādātu celtniecībā. Arī Vasilijam reiz nācies piedalīties talkā, kur viņu ievērojis Juris Sarma un aicinājis kļūt par palīgu. Ar savu izvēli V. Haritons ir ļoti apmierināts, taču piemetina: “Lai gan strādāju ar vismodernāko tehniku, darba nav kļuvis mazāk. Parks ir jāuztur priekšzīmīgā kārtībā, sistemātiski pļaujot zāli siltajā sezonā, tīrot celiņus no sniega ziemā un visu gadu rūpējoties par kokiem. Kad atbrauc draugi vai radi, tūdaļ vedu viņus uz parku. Visi brīnās par kārtību un skaistumu, bet man ir prieks, jo pats esmu palīdzējis to radīt.” Juris Sarma teic, ka Vasilijam ir labas galdnieka iemaņas. Visi parka jaunie soli un galdiņš Lielupes krastā ir viņa gatavoti.
Baronu fon Līvenu laikos Mežotnē ir bijuši nolīgti seši dārza puiši. Dienā viņi kopuši parku, bet vakaros baronesei par prieku muzicējuši paviljonā, darba specifiku senatnē un mūsdienās salīdzina Egons Fridrihsons.
Laba garastāvokļa maršruti
Parka kopēju čakli palīgi ir Mežotnes pamatskolas audzēkņi. Viņi ierodas pēc daiļdārznieka uzaicinājuma, lai salasītu sausos zarus. Arī SIA “Mežotnes pils” personāls vairākkārt ir iesaistījies koku stādīšanā un palīgdarbos. Pirms Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā parka malā mežotnieki stādījuši priedes un egles, bet pašvaldības nama tuvumā iedēstīti valriekstu koki.
Jau krietni sakuplojusi diriģenta Edgara Račevska un teātra zinātnieces Lilijas Dzenes stādītā sudrabkļava laucē pie Mežotnes pils austrumu fasādes. Tā atrodas nokaltušās “priekšteces” vietā. Koku mūžs nav bezgalīgs, tādēļ viens no parka uzturēšanas galvenajiem uzdevumiem ir stādījumu atjaunošana. Parka dižākajiem eksemplāriem – ozolam un liepai – varētu būt vairāk nekā 200 gadu, lēš Egons Fridrihsons. Plaši pārstāvētas ir gan vietējās, gan svešzemju koku un krūmu sugas.
Mežotnes parks ir ideāla klusu pastaigu vieta. Ne velti baronam fon Līvenam bijuši izstrādāti pieci dažādi maršruti garastāvokļa uzlabošanai. Ejot pa vienu taku, varējis aizmirst ikdienas raizes un strīdus, otra bijusi piemērota meditācijai, bet pārējās – kas to lai zina! Šo stāstu par Mežotnes parka brīnumaino ietekmi vēl joprojām atceras pagasta vecākie iedzīvotāji.
***
Uzziņai
Mežotnes pagasta iedzīvotāju nosauktās tradīcijas
– Sakoptāko sētu saimnieku un pagasta labāko darba darītāju godināšana 18. novembrī.
– Ziemassvētku labdarības sarīkojumi pensionāriem.
– Sarīkojumi un ekskursijas 25. martā politiski represētajiem.
– Iestāžu sporta svētki.
– Līgo vakars pie Mežotnes pils.
***
Uzziņai
– 18. gs. beigu un 19. gs. sākuma ainavu parkus dēvē par romantiskajiem parkiem, jo šī laikmeta valdošais mākslas virziens bija romantisms.
– Rietumeiropas romantisko parku arhitekti dabu uzskatīja par fonu tādām parku ainavām, kam būtu jāvirza apmeklētāju domas uz noteiktiem pārdzīvojumiem. Šos parkus parasti veidoja sentimentālus – ar butaforiskām mājiņām, dzirnavām, drupu motīviem. Parku paviljoniem vajadzēja atgādināt par lauku dzīves idilli un aicināt atgriezties dabā.
– Mežotnes pils ansamblis tapis 1802. gadā pēc arhitektu Dž. Kvarengi un J. Berlica projekta. Brīva plānojuma ainavu parks ir ansambļa ļoti svarīga sastāvdaļa. Mežotnes parka īpatnība – nelielā teritorijā (gandrīz 11 hektāru) ir radīts plašuma un tālas perspektīvas iespaids. Atsevišķi koki vai to grupas ir stādītas, lai kļūtu par izteiksmīgu fonu ainavām, kas pāri Lielupei paveras uz Mežotnes pilskalnu un Vīna kalnu.
– Mežotnes parkā 20. gadsimta 60. gados bijušas 108 koku sugas. Pašlaik to skaits pārsniedz 250. Parks ir iekļauts valsts aizsargājamo dabas objektu sarakstā.
