Valsts palika bez valdnieces. Karaliene aizprecējās pāri trejdeviņām jūrām un kalniem pie kāda dāņu prinča.
Valsts palika bez valdnieces. Karaliene aizprecējās pāri trejdeviņām jūrām un kalniem pie kāda dāņu prinča. Tauta skuma pamestībā, priecājās visatļautībā, aizmirsa tikumus un neievēroja likumus. Valsti pārvaldīt gribēja labā feja no magoņu pļavas, klibs kaimiņzemes ķēniņš, pat kāda ragana no zemeslodes viņas malas. Tomēr sīvajā cīņā par troni neviens neguva uzvaru, līdz nāca kāda sirmmāmiņa, tautiskiem tikumiem apjozusies, daiļu valodu locīdama un sirdi mūža cīņās un pārvērtībās nocietinājusi.
Tauta ar bijību, interesi un neticību raudzījās uz možo sirmmāmiņu, kura visu mēza un laboja, ko nespēja izdarīt, to gaišā nākotnē solīja, bet tos, kuri neklausīja, mīļi smaidot, uz dūkņu silu aizsūtīja.
Ilgi meklēja valdniece sev piemērotu galma ministru. Pils kučieris, meitu mīlēts stalts jauneklis ar vēju un pārgalvīgām idejām galvā, bija ar mieru valsti stipru un jauku darīt, bet nemācēja vien pēc sirmmāmiņas sentēvu stabules dejot. Galma vīndaris, kurš, sevi nesaudzēdams, kala, cirta, jaunus kambarus un gaiteņus pilī būvēja, sestdienās, vīnu sadzēries, stāstīja nepiedienīgas anekdotes par sirmmāmiņas jaunības dēkām.
T ad valdniece par ministri iecēla pils vešerieni, jaunu, spriganu meiču, kura i darba nebijās, i valodas prata raisīt gan ar pils sulaiņiem, gan ārzemju sūtņiem. Tik vienu netikumu vešeriene nekādi nevarēja atmest – veco, melno un netīro berza, pulēja, piekrāsoja un tad visiem priekšā stādīja kā jaunu, dižu un neredzētu. Sākumā ļaudis priecājās par šķietami baltajām drānām un zeltītajiem spīguļiem, bet drīz vien pamanīja, ka veci, nodzeltējuši linu palagi vien tie ir, tautisko seģeņu kožu saēstos caurumus krustdūrieni un ielāpi nespēja noslēpt.
Bet sirmmāmiņa tik priecājās un gādāja savai daiļajai ministrei jaunus melu diegus, liekulības valgus un divkosībā mērcētas misiņa monētas. Zintnieki pārstāja gudrās grāmatas rakstīt, mūziķi aizmirsa jaunas un modernas melodijas sacerēt, godīgie ļaudis staigāja pils gaiteņos, kaunā nodurtām acīm. Jaunības degsme un ideāli izplēnēja vešerienes sārmūdens sutā, gudrība un cīņas spars nosmaka apmelojumu un viltības dvingā. Modernie jaunekļi, pie ministres precībās braukdami, ātri vien pilī samanīja negausīgā aprēķina ziedus un, dubultmorāles vīnu malkojuši, steidzās uz citām zemēm.
Svešu zemju rakstveži, no tālienes pili uzlūkojot, to vēl saskatīja baltu un krāsainiem karodziņiem rotātu, bet, pienākuši tuvāk, redzēja vien noberztus un noplukušus mūrus, kas, sirmmāmiņas atmiņu jostām un nereālu sapņu diegiem sieti, knapi vien turējās kopā.
Kādā dienā pilī sāka nelabi smirdēt…
