Tagad grāmatu veikalos ir gana literatūras, kurā tik plaši izklāstīts, kā cilvēkam pašam sevi labāk izzināt, saprast, kā meklēt izeju sarežģītās situācijās.
Tagad grāmatu veikalos ir gana literatūras, kurā tik plaši izklāstīts, kā cilvēkam pašam sevi labāk izzināt, saprast, kā meklēt izeju sarežģītās situācijās. Teoriju ir tik daudz, un katrs var atrast sev noderīgo. Taču man prātā pirms gadiem divdesmit populāra autora Vladimira Levi viena atziņa – jebkuram indivīdam lielākā vai mazākā mērā, bet tomēr ir izteikts sabiedrības atzinības instinkts. Un tas ir saprotami, ka ikviens alkst, lai tiktu novērtēts. Arī pats neievērotākais un noniecinātākais cilvēkbērns. Mani priecē, ka Pestīšanas Armijas Bauskas rajona korpuss šoziem padomājis arī par alkoholiķiem un iedegs viņiem svētku egli.
Decembra tumšajās dienās par cilvēcisko novērtējumu kavējos domās vairāk nekā citā gada laikā. Varbūt tādēļ, ka priekšsvētku laika komerciālās reklāmkampaņas, aicinājumi uz labestību vienā, un ne tik mazā sabiedrības daļā, rada sarūgtinājumu. Tādēļ, ka neatliks naudas pirkumiem arī ar Ziemassvētku atlaidēm, ka nevarēs sagrabināt pat santīmus, lai apdāvinātu tuviniekus. Jau pāris nedēļu pirms Ziemassvētku eglītes vakara dzird sakām: «Es brīdinu, ka šogad nekādas dāvanas nevaru atļauties.» Cilvēks pat jūtas, kā bez vainas vainīgs. Nu nevajadzētu taisnoties, jo neviens materiālas dabas labums nav vērtāks par mūsu labo gribu, par mūsu labajām domām, kas veltītas otram cilvēkam. Ziemassvētku vēsti pieminot, zinām, kā Dieva bērns nāca pasaulē. Pat neiedomājami pieticīgi, bet ap viņa piedzimšanu staroja gara gaisma. Un es ļoti vēlētos, lai katrs sevī atrastu labo, ko veltīt tuviniekiem, draugiem, apkārtējiem cilvēkiem. Ja arī nebūs koši iesaiņotas dāvanas, tad sirsnīgāk dodiet labrītu, gaišāk uzsmaidiet un pasakiet vairāk mīļu vārdu nekā parasti. Iespējams, šāds padoms izklausās naivs, bet mēs taču pārtiekam ne tikai no maizītes, bet arī no emocijām. Dāviniet tās! Būs jauks tas brīdis, kad bez steigas sanāksit kopā un tiksities ar saviem tuvajiem, kad gluži vienkārši ļausities svētvakara mieram.
Nereti man kļūst žēl īgno cilvēku. Viņi var neteikt ne vārda, bet jau no sejas izteiksmes nolasāma neapmierinātība. Turklāt ne ar ko konkrētu, bet ar visu pasauli. Pat neapzinoties, īgņas taču vispirms kaitē paši sev un, protams, sagandē omu apkārtējiem. Dīvaini tikai, ka pazemojumu izjūt tas, kuram adresēts saērcinājums, nevis pats nelāgās omas avots. Būtu velti cerēt, ka šajā pasaulē visi būs labi, ka izzudīs ļaunums. Taču pratīsim novērtēt to, kas mums katram pieder, – savas mājas, veselību, sapratni ar līdzcilvēkiem! Gada tumšajā laikā visvairāk vajadzīga iekšējā gaisma, kurai ir spēks, tiesa gan, acīm neredzams. Ar sirdi uztverams.
