Cilvēce vēl ir jauna. Tā piedzīvojusi tikai vienu tūkstošgadu miju. Par 1000. gada sagaidīšanu vēsta senas hronikas, ko papildina vēlāko laiku vēsturnieku iztēle.
Cilvēce vēl ir jauna. Tā piedzīvojusi tikai vienu tūkstošgadu miju. Par 1000. gada sagaidīšanu vēsta senas hronikas, ko papildina vēlāko laiku vēsturnieku iztēle.
Pareģo uguni un eņģeli
Mūsdienu vēsturnieks F. H. Martēns savā grāmatā «The Story of Human Life» («Stāsts par cilvēces dzīvi») mēģina atspoguļot dramatiskos notikumus, kas 999. gada 31. decembrī risinājās Eiropā.
Pareģojumi un jaunās tūkstošgades gaidas kristīgo pasauli bija sagatavojušas tam, ka 999. gada 31. decembra pusnaktī pasaule ies bojā. Priekšstati bija dažādi. Piemēram, slāvi un ģermāņi ticēja, ka bojāejas cēlonis būs uguns stihija, bet Vidusjūras reģionā gaidīja erceņģeļa Gabriēla parādīšanos un Pastardienas pasludināšanu.
Visi nožēlo grēkus
Tuvojoties gada beigām, sākās masveida histērija. Tā kā neviens nebija īsti pārliecināts, ka Pastardienā viņu uzskatīs par cienīgu uzņemšanai debesīs, katrs centās labot kļūdas. Tika atlaisti parādi, lūgta piedošana par dažādiem pārkāpumiem. Baznīcas bija pilnas ar grēku nožēlniekiem. Burtiski ievērodami Evaņģēliju, bagātie centās kļūt žēlsirdīgi un palīdzēt nabagajiem. Bija arī tādi, kuri skaistākās drānas turēja pa rokai, lai, sastopoties vaigu vaigā ar Pestītāju, neizskatītos necienīgi. Šajā laikā ievērojami apsīka tirdzniecība, jo patiesībā nebija nekādas jēgas rūpēties par labklājību.
Uz Jeruzalemi devās svētceļnieku pūļi, šaustīdami sevi par izdarītajiem grēkiem. Pareģi sludināja, ka debesīs parādīšoties īpaša zīme, kas skaidri vēstīšot par pasaules galu. Tomēr nekas tamlīdzīgs nenotika.
Bija vietas, kur sāka vajāt aizdomās par buršanu turētos, tāpēc ka daudzi pasaules bojāeju izskaidroja ar maģisko spēku darbību.
Mājdzīvniekus izlaida no kūtīm, jo īpašnieki gatavojās drīzai nāvei.
Katedrālē apstājas pulkstenis
Pāvests Silvestrs II 999. gada 31. decembrī pirms pusnakts vadīja Svēto misi Pētera katedrālē Romā. Kad dažas minūtes pirms pusnakts mise bija galā, iestājās stindzinošs klusums. Visi kā hipnozē raudzījās uz baznīcas pulksteni. Piepeši tas apstājās. Katedrāli pāršalca šausmu kliedzieni. Cilvēki sabruka uz grīdas un raudāja, bet daži no šoka jau bija miruši. Pēc pāris sekundēm atskanēja pulksteņa tikšķi, un tas svinīgi iezvanīja jaunās tūkstošgades sākumu.
Ilgi krātais sasprindzinājums atslāba, dzīve turpinājās ierastajā ritmā. Grēku nožēlotāju un labdaru skaits strauji samazinājās. Viņi atviegloti uzelpoja, jo nākamais «pasaules gals» tik ātri vēl nebija gaidāms.
