Saprotu, ka ir jāmostas, bet bail atvērt acis. Ir 2012. gada 22. decembra rīts. Domas manī šaudās šurpu turpu – kas būs, kad tās atvēršu, ko ieraudzīšu, kur atradīšos?Nepārstāt domāt un darītKlusa nojauta tomēr saka priekšā: «Tu, vecīt, joprojām guli savā mīļotajā gultiņā, apsedzies ar silto aitas vilnas sedziņu, savā bērza malkas izkurinātajā istabiņā un stabili stāvi uz planētas Zeme savā vietā, savā ciemā, kurā Dievs tevi ir iedēstījis.»Pasmaidu. Cik žēl, ka tomēr nebija pasaules gala, jo es tā vēlējos satikt, redzēt savu Pestītāju Jēzu un skatīt tos mājokļus, kurus Viņš man sagatavojis nākamajai dzīvei. Jūtos it kā pievilts, bet tad saprotu, ka radu prieku, par sevi pasmejoties, uzspēlējot teātri savās domās. Par šādu pasaules galu ilgu laiku es tikai smaidīju un stiprināju ticībā tos ļautiņus, kuri mani par to iztaujāja. Tad domas manī aizslīd, uzdodot jautājumu: «Jā, kas tad īstenībā ir pasaules gals?»Laikam mans pasaules gals būs tad, kad pārstāšu domāt, kalpot Dievam, lasīt, rakstīt, strādāt, darīt labu, palīdzēt otram, kuram iet sliktāk par mani. Mans pasaules gals būs tad, kad netikšu saviem spēkiem vairs uz dievnamu. Tad šis ceļš man būs tik svēts kā ikgadējais svētceļojums. Mans pasaules gals būs tad, kad es vairs nevienam nebūšu vajadzīgs, jo nebūs, ko materiāli dot, īpaši paša pieaugušajiem bērniem. Mans pasaules gals būs tad, kad pats nespēšu padarīt darbus, un man būs jālūdz tos paveikt kādam citam, kurš tos nepadarīs tā, kā padarītu es. Vai tomēr pasaules gals nav mūsos un nenāk pie mums katru dienu? Vai tas nav mūsu galvā?Neļauties manipulētCik daudziem cilvēkiem pasaules gals bez gala ir jau šodien, katru dienu, stundu, sekundi? Viss, kas viņam pieder, ir darbs, māja, nauda, izpriecas. Vai tas patiesi nav pasaules gals? Tā cilvēks dzīvo nemitīgās bailēs, bet bailes rada stresu, stress – slimības. Un nauda, kuru cilvēks tik ļoti cenšas nopelnīt, jāiztērē ār-stiem, zālēm. Dzīvei vairs nav kvalitātes, ja vispār tā ir dzīve.Tas ir sātana triks – cilvēku turēt bailēs, tāda ir viņa stratēģija pasaulē un pret cilvēku tajā. Tā viņš viegli ar to var manipulēt, iespaidot, vadīt. Bailes vienmēr liek mukt, meklēt palīdzību, un šeit sātans ir klāt ar padomu. Tumsas valdnieks dziļi iespiežas mūsu domās, liek prātot, kas tam ir izdevīgi, un domas, iesakņojoties sirdī, liek iet un darīt. Taču tad, kad cilvēks saprot, ka darbs ir velts, melu tēvs ir klāt kā mierinātājs: «Redzi, kā tev nepaveicās, es jau tev teicu, ka jāpadomā, pirms ko dari. Es neteicu, ka tas tā jādara, bet gan, ka būtu labi, ja tu tā darītu.» Cik tas vienkārši! Sātans pieviļ, tad paiet malā, norādot, ka ir jādomā pašam, un tu jau pats īstenībā pieņēmi lēmumu un to paveici. Es jau neko…Ja nav baiļu, nav arī pasaules gala. Kāpēc? Es un daudzi ticīgie gaidām pasaules galu ar prieku un pēc iespējas ātrāk, jo vēlamies ātrāk satikt savu Glābēju Jēzu. Lūk, kā ticīgajos pazūd bailes! Tās paņēma pārliecība un ticība Jēzum. Cik labi saprast, kā rokās atrodos pašreiz, kā rokās būšu nākamajā dzīvē! Cilvēks vienmēr atrodas kāda rokās. Kādās atrodies tu? Jēzus ļoti mīl savus ļaudis, savas avis, un avis mīl savu Labo Ganu.Bailes zūd«Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.» (1. Jāņa vēstule 4:18)Dievs ir mīlestība. Dieva valstības pamatā nav baiļu no soda par mūsu neveiksmēm, pārkāpumiem vai nespēju ievērot likumu. Dievs nevēlas, lai mēs baidītos. Dievs pats mira par mūsu grēkiem caur Jēzu Kristu. Arī mūžībā Jēzus sēdēs soda krēslā mūsu vietā un uzņemsies mūsu nopelnīto uz zemes. Lūk, kur paliek ticīgo bailes – Jēzū!«Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra jūrā; tā būs otrā nāve.» (Atklāsmes grāmata 21:8) To saka Dievs par bailēm, noliekot tās pirmajā vietā uz cilvēka iznīcības sliekšņa. Šeit nav runa par cilvēku bailēm no čūskām vai augstuma, bet gan par bailēm, kuru autors ir sātans. Ir svarīgi, kam tu tici, jo tam, kam tu tici, tāds tu ar laiku kļūsti. Pasaules gals patiesībā ir tad, kad cilvēka dzīve tiek dzīvota bez Dieva, bez Jēzus, bez ticības. Tas ir cilvēka personīgais pasaules gals visa mūža garumā.Pagājusi gadumija. Vēl viens Dieva žēlastības gads nodzīvots, pasaules galu nesagaidot. Cik skumji, vismaz man.Ieejot jaunā gadā, ikviens vēlas ko jaunu, sākt darīt kaut ko tādu, ko sen jau ir vēlējies. Es arī gribu arvien vairāk un vairāk iet ticībā, pārliecībā un mīlestībā uz Jēzu. Un tad no šīs ticības dot, stiprināt, ļaujot, lai manā ticībā un pārliecībā spēku smeļas ikviens, kuru es satikšu dzīves ceļā.Lai ikvienu stiprina mans jaunajam gadam izvēlētais lozungs – «Es nebaidos, jo ticu Jēzum!» Esiet svētīti, ticības ceļu ejot, visa nākamā gada garumā! To no sirds vēlu ikvienam.
