Ilmārs Jurjāns kopš 1991. gada strādā par jumiķi. Viņš ir sertificēts amata meistars, Latvijas Jumiķu biedrības valdes loceklis, Latvijas Amatniecības kameras biedrs.
Ilmārs Jurjāns kopš 1991. gada strādā par jumiķi. Viņš ir sertificēts amata meistars, Latvijas Jumiķu biedrības valdes loceklis, Latvijas Amatniecības kameras biedrs.
Bauskas rajonā Ilmārs ir strādājis vairākos objektos – atjaunojis Iecavas luterāņu baznīcas, SIA “Bauskas Dzīve” mājas un sabiedriskas ēkas Mēmeles ielā jumtus.
Šī gada novembrī meistars piedalījās Pasaules Jumiķu asociācijas rīkotā čempionātā Dienvidāfrikas pilsētā Keiptaunā. Ilmārs Jurjāns bija Latvijas komandas treneris.
Man ir radies priekšstats, ka jumiķi, līdzīgi alpīnistiem, nebaidās no augstuma.
– Gluži otrādi. Bez baiļu izjūtas uz jumta nemaz nedrīkst kāpt. Tas nozīmē, ka ir vāja aizsargreakcija. Arī man nav svešas bailes no augstuma, bet esmu paguvis aklimatizēties. Turklāt pastāv stingri drošības noteikumi. Bez atbilstīga ekipējuma uz jumta atrasties nedrīkst. Ēdoles pils skatu tornis bijis augstākais objekts, uz kura man nācies strādāt. Nav nekādas nozīmes, vai esi uz divstāvu ēkas vai debesskrāpja jumta, jo nepieciešamas tādas pašas iemaņas. Stāvu skaits neietekmē arī atalgojumu.
Nav dzirdēts, ka Latvijā būtu arodizglītības iestāde, kurā varētu apgūt jumiķa amatu.
– Tikai postsociālisma valstīs šai profesijai nav nekāda statusa un nevienas skolas, kas sniegtu teorētiskas zināšanas un praktiskas iemaņas. Tādēļ viens no Latvijas Jumiķu biedrības galvenajiem uzdevumiem ir panākt, lai šī profesija tiktu iekļauta arodizglītības vispārējā sistēmā. Gluži kā senatnē, arī pašlaik jumiķa arodu meistari nodod mācekļiem, ir mainījusies tikai iesācēju attieksme. Pirmais jautājums, ko parasti uzdod jauni puiši bez jelkādām iemaņām, ir: “Cik man maksās?” Ja uzreiz nesola 500 latu, zēni ir prom, jo viņu mērķis ir nevis teicami iemācīties arodu, iegūstot dzīvei stabilu pamatu, bet, teiksim, pēc pāris mēnešiem nopirkt BMW. Vācijā, Čehijā, Rietumeiropas valstīs situācija ir pilnīgi citādāka. Tur jau sen ir izveidota stabila arodizglītības sistēma.
Par spīti grūtībām, latvieši tomēr nokļuva pasaules jumiķu prestižā konkursā. Kā jums tas izdevās?
– Pasaules čempionātos, kas ik gadu tiek rīkoti citā valstī, var piedalīties jaunieši līdz 24 gadu vecumam. Viņi pēc amatu skolu beigšanas tad ir ieguvuši nelielu praktisku pieredzi. Lai būtu tiesības piedalīties starptautiskā konkursā, jumiķu čempionāts obligāti jārīko katrā dalībvalstī.
Mūsu profesionālā biedrība to organizēja šī gada martā Priekuļos. Atsaucība nebija liela, tomēr mums izdevās atlasīt prasmīgākos un izveidot komandu. Es kļuvu par treneri. Lai vietējais čempionāts notiktu, meklējām sponsorus, kas nodrošinātu nepieciešamos materiālus. Par Latvijas jumiķu sacensību rezultātu informējām Pasaules Jumiķu asociāciju, kuras mītne atrodas Vācijā, un saņēmām ielūgumu uz starptautisko čempionātu.
Kā tad īsti notiek jumiķu prasmes pārbaude – ārā uz jumtiem?
– Telpās, kur ir speciāli iekārtoti stendi. Dalībniekiem tiek dots uzdevums, un tā izpildi vērtē pēc vairākiem kritērijem. Noteicošie ir seguma kopējā kvalitāte un precīzs izpildījums. Pasaules čempionāts lielā hallē Keiptaunā risinājās divas dienas. Piedalījās 12 komandu, galvenokārt no Eiropas valstīm. Ceļā uz Dienvidāfriku mums gadījās neparedzēti sarežģījumi vīzu dēļ, tādēļ ierašanās Keiptaunā aizkavējās par diennakti. Rīkotāji solīja, ka čempionātu bez mūsu komandas nesāks, bet, kad atbraucām uz halli, dalībnieki jau atradās savās darbavietās.
Ilmār, pastāstiet vairāk par jumiķu sacensību norisi! Kādas atziņas guvāt čempionātā?
– Ierodoties komandas stendā, neieraudzījām nevienu instrumentu, lai gan čempionāta rīkotāji iepriekš bija apgalvojuši, ka darbarīki nav jāņem līdzi. Mēs to nemaz nevarējām izdarīt, jo uz pārsēšanās vietu Frankfurtē no Rīgas lidojām ar lēto reisu lidmašīnu, kur ir strikti bagāžas svara ierobežojumi. Keiptaunā trīs stundas skraidījām pa zāli un meklējām instrumentus. Puiši pēc lidojuma jau tā bija stresaini, bet dienas beigās “salūza” pavisam. Citas komandas bija veselu “jūdzi” mums priekšā. Arī piedāvātie jumta seguma materiāli Latvijas jaunajiem amatniekiem radīja šķēršļus.
Patlaban Eiropā un pasaulē plaši izmanto dabisko šīferi – plēstas akmens loksnes. Savā praksē puiši ar to nebija strādājuši, jo Latvijā vien ļoti turīgi ļaudis var nopirkt tik dārgu materiālu. Nākamajā dienā mūsējie sasparojās, bet sasniegt tādu meistarības pakāpi kā Šveices, Beļģijas un Vācijas komandām mums nebija izredžu. Vienalga nolēmām piedalīties 2006. gada čempionātā Krakovā.
Keiptaunā es sapratu, ka nedrīkst ticēt solījumiem un vienmēr ir jāizstrādā rezerves variants. Diemžēl tāda valsts kā Latvija pasaules viņā malā nevienu neinteresē. Līdzko esi šķērsojis valsts robežu, jāpaļaujas vienīgi uz saviem spēkiem un nav jālolo ilūzijas, ka visi ar mums rēķināsies tikai tāpēc, ka esam iestājušies Eiropas Savienībā.
Gribu turpināt tematu par jumta seguma materiāliem. Man ne visai tīk “raibums”, kas valda jauno privātmāju mikrorajonos, arī jumta seguma krāsas nereti ir uzbāzīgas.
– Man negribētos mest akmeni arhitektu dārziņā, bet viņi tomēr ietekmē modi, atbalstot atsevišķas būvmateriālu ražošanas firmas. Tagad bieži tiek izmantots skārda segums, arī bitumšindeļi, dakstiņi, daudz retāk – niedres un dabiskais šīferis. Nevis gaumes, bet gan naudas trūkums mūsu valstī diktē materiālu izvēli.
Ar ko jūs aizraujaties, kad esat nokāpis no jumta?
– Tie ir Ekstrēmo sporta veidu kluba rīkotie pārgājieni. Esmu piedalījies divos – Cēsu apkaimē un Zemgalē. Man ļoti patīk, lai gan, palūkojoties uz pārējiem dalībniekiem, atskārstu, ka jauneklis vairs neesmu, tomēr varu turēties līdzi.
Jums ir māja?
– Nē, bet manai mammai pieder māja, un tai ir… šīfera jumts.
***
Viedoklis
– Jānis Pīleņģis, rundālietis, Latvijas Jumiķu biedrības valdes loceklis: “Otru tik darbspējīgu cilvēku neesmu saticis. Viņš augstu tur amata meistara godu. Klients un darba kvalitāte ir Ilmāra prioritātes. Kolēģis nedzenas pēc naudas un nemēdz par to runāt, jo meistaram tā neklājas. Pie izcila amatnieka nauda pati atnāk un visu laiku kā brūte turas blakus.”
