Kāda nevalstiska organizācija šodien, 26. oktobrī, Rīgā rīko piketu, kurā aicināti piedalīties vēstures skolotāji.
Kāda nevalstiska organizācija šodien, 26. oktobrī, Rīgā rīko piketu, kurā aicināti piedalīties vēstures skolotāji. Jautājuma nostādne gan šķiet visai dīvaina – piketētāji uzstāšot, lai Latvijas vēsturi vispārizglītojošās skolās noteiktu par atsevišķu priekšmetu, jo tā varēšot ieaudzināt patriotismu. Cik atceros, šī problēma ik pa laikam tiek aktualizēta un, ja mani neviļ atmiņa, parasti tas ir gadījies pirms Saeimas vai pašvaldību vēlēšanām.
Tad kāpēc neaicināt uz piketiem arī mūzikas vai sporta skolotājus, lai dziedāšanas stundām būtu “latviska” ievirze, bet sporta nodarbībās tiktu akcentēti “latviskie” sporta veidi? Nu, piemēram, soļošana, jo mums taču ir bijis slavenais Daliņš, bet tagad – Aigars Fadejevs.
Man šķiet absurdi rīkot vēstures skolotāju piketu un censties mācību priekšmetam panākt īpašu statusu kaut vai tādēļ, ka eksistē Vispārējās izglītības standarts, kurā ir skaidri un gaiši noteikts – viena trešdaļa programmas ir jāvelta Latvijas, bet divas trešdaļas – pasaules vēsturei. Bet tā jau nav aksioma. Katrs skolotājs mācību vielu var sabalansēt pēc saviem ieskatiem un panākt vēlamo rezultātu – vienlīdz labu zināšanu nodrošināšanu gan Latvijas, gan pasaules vēsturē. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viss atkarīgs tikai no pedagoga kvalifikācijas, nevis no kādiem ārējiem faktoriem.
Valsts ieskaišu un eksāmenu rezultāti liecina, ka savas valsts vēsturi jauni cilvēki zina pietiekami labi, atgādina vēstures maģistrs, Īslīces vidusskolas skolotājs Aigars Urtāns. Pret piketu viņš izturas noraidoši, lai gan nenoliedz, ka jautājums par Latvijas vēstures mācīšanu ir diezgan komplicēts: “Spriedzi rada problēmas nemitīgā politizēšana. Turklāt daļa skolotāju uzskata – ja reiz atsevišķi priekšmeti ir latviešu valoda un literatūra, Latvijas ģeogrāfija, tad ir pamats pieprasīt analoģisku statusu arī valsts vēsturei. Lai arī kādi būtu argumenti, galvenokārt tie balstās uz emocijām. Tās ir muļķības, ka atmodināt patriotisma jūtas varētu ar Latvijas vēstures pastiprinātu mācīšanu.
Tikai ekonomiskā situācija nosaka, cik lielā mērā cilvēks jūtas piederīgs un vēlas kalpot konkrētai valstij. Vēsturiskā apziņa ir otrajā vietā. Ir daudz Latvijas vēstures tematu, ko vispār nevar aplūkot ārpus pasaules vēstures konteksta, un tas liecina, ka mācību priekšmeta mākslīga sadalīšana nav vēlama.”
Kārtējo reizi sabiedrībā atkal tiek radīta plaisa. Nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka piketa rīkotāji un viņu domubiedri sevi uzskatīs par īsteniem latvju patriotiem, bet citādi domājošos sauks par nodevējiem. Un tajā pašā laikā gan vieni, gan otri meklēs iespēju vismaz uz laiku aizmukt no dzimtenes peļņā uz ārzemēm, jo ekonomiskā situācija valstī kļūst aizvien nejēdzīgāka. Latvijas vēstures teicamas zināšanas diemžēl nevienu no šādas rīcības nav atturējušas.
