Mazs puteklītis esmu pasaules telpā, līdzvērtīgs skudrai, vabolītei. Šī dzīves izjūta raksturīga budismam, bet nepraktizēju to. Lai gan jūtu, ka pasaules lielās un ietekmīgās reliģijas pašlaik satiekas vienotā plūsmā – postošas infekcijas kā «pasaules gala» priekšvēstneša samazināšanā ar stingru disciplīnu.
Gribu pastāstīt par citām – daudz patīkamākām – lietām, par ko tagad jāmēģina domāt. Par iespaidiem Liepājā, ko, pateicoties enerģiskai draudzenei, man laimējās izbaudīt dažas dienas pirms valstī izsludinātā ārkārtas stāvokļa. Jā, braucām ar sabiedrisko transportu, nemitīgi dezinficējām plaukstas, tinām degunus šallēs, iekams nokļuvām Liepājā. Tur, pirms vairāk nekā mēneša, līdzīgi darbojamies nemanījām nevienu.
Liepāja, brīnumainā pilsēta, ik gadu pārsteidz. Šoreiz ar neiedomājami laipnajiem, draudzīgajiem cilvēkiem, ar vidi, kas teju ikvienā pilsētas vietā ļauj justies gaidītiem. Ar pāris gadu laikā prasmīgi atjaunotajiem vēsturiskajiem namiem, dizaina kafejnīcām, restorāniem, maziem veikaliņiem.
Apmetāmies vienkāršā, padomju laikus piedzīvojušiem zināmā hotelī «Līva». Izrādījās ekskluzīvi, jo visas kultūras vietas, norises un jūra bija vien 500 metru rādiusā. Bet Liepājas svarīgāko jauno mākslas telpu – galeriju «Romas dārzs» – diez vai daudzi ir redzējuši. Velvju zālē – neliela koncertu telpa, pastāvīgā un mainīgā ar Liepāju saistīto mākslinieku darbu izstāde, bet otrā stāva rotondā viesnīcā – Latvijas 20. gadsimta slavenāko gleznotāju un grafiķu mākslas darbu apbrīnojami laba izlase. Tur nokļuvām, pateicoties draudzenes izcilajai komunikācijas prasmei. Tad arī uzzinājām, ka ikviens var galerijas lielisko kolekciju aplūkot ar viesnīcas administratora atļauju. Un atkal – bezgala valdzinošā liepājnieku attieksme pret svešajiem… Paturiet prātā Liepāju, kad beigsies pārbaudījumu laiks Latvijā un pasaulē!
