Vienvakar nolēmu internetā paskatīties krievu 50. gadu ķinīti. Piedāvājumu bija daudz. Vai nu mazais ekrāniņš, vai sliktā skaņa, bet varbūt mana noskaņa pēc pusstundas lika manīt, ka nodoms nav bijis īsti labs. Gribēju noskatīties sentimentāli līksmu 1956. gada kinogabalu «Pavasaris Pārupes ielā».
Todien vēl nezināju, ka pavasaris manā Stacijas ielā, kas arī ir Bauskas pārupe, iestāsies 13. oktobra vēlā vakarā, kad izkāpu no Rundāles virziena pēdējā autobusiņa. Šķērsoju šoseju un instinktīvi jutu, ka piepeši viss ir mainījies. Man vairs nebija jāietīstās atstarojošajā vestē, jāpiekarina pie somas lācīšu, zaķēnu un citu radību formās veidotie atstarojošie elementi. Pat nevajadzēja ieslēgt kabatas laternu, tāpēc ka Stacijas iela visā garumā pēkšņi bija spilgti apgaismota.
Turklāt šī mums, iedzīvotājiem, gluži neticamā gaismas akcija tika īstenota tikai pāris nedēļu laikā! Par komfortu un daudzmaz lielāku drošību mēs, Stacijas ielas piecu māju iedzīvotāji, pateicamies gaismas projekta īstenotājiem. Drošību pieminēju tāpēc, ka piena pārstrādes jaunā koncerna izejvielu piegādātāji no Polijas un Lietuvas ik dienu veic daudz reisu pa mazo un šauro Stacijas ieliņu. Labi, ka pienvedēju furgoni patiešām pārvietojas minimālā ātrumā, bet ielas noslogotība un nemitīgais troksnis ir draudīgs.
Stacijas ielā dzīvoju ilgi, tāpat kā vairākums manu kaimiņu. Mēs labi atceramies «kariņus» ar toreizējo Bauskas pilsētas domi, kas centās iestāstīt, ka mūsu iela it kā neatrodas pilsētas teritorijā. Gods un atzinība kādreizējai pašvaldības priekšsēdētājai Ārijai Gailei, kura mūsu reģionu tomēr «pieskaitīja» pilsētai. Viņa atbrauca, izpētīja dokumentus un deva signālu «pavasarim» Stacijas ielā, vispirms to asfaltējot.
