Pērn samazinājies nelabvēlīgo ģimeņu skaits Latvijā, toties vairāk bijis gadījumu, kad vecākiem atņemtas bērnu aprūpes tiesības.
Pērn samazinājies nelabvēlīgo ģimeņu skaits Latvijā, toties vairāk bijis gadījumu, kad vecākiem atņemtas bērnu aprūpes tiesības. Tādi ir 2005. gadā izveidotās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītājas Lailas Riekstas-Riekstiņas skumjie secinājumi.
Neprot rūpēties
Kas notiek ar pieaugušajiem, kādas ir ģimenes, ja gandrīz katru nedēļu atklātībā nonāk fakti par pāridarījumiem bērniem? Par to Latvijas Pašvaldību savienības bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumu apakškomitejas izbraukuma sēdē Bauskā 24. janvārī runāja Laila Rieksta-Riekstiņa.
“Ļoti daudzi vecāki nespēj un neprot rūpēties par bērniem tāpēc, ka viņiem trūkst sociālo prasmju. Viņi tās nav ieguvuši ne savā ģimenē, ne skolā. Izauguši nelabvēlīgās vai šķirtās ģimenēs vai sociālās aprūpes iestādēs, viņi kopš mazotnes cietuši no pieaugušo nevērības, mīlestības trūkuma vai pat vardarbības.
Viņiem nav, ko dot saviem bērniem. Varam pamācīt, ieteikt, ka dzīve jāmaina, ka jādzīvo citādi, bet šiem cilvēkiem nav bijis piemēra, kā to darīt. Tāpat arī šādu vecāku bērnus nevar vainot, ka viņi nezina un nepilda savus pienākumus, ja audzināšanas ierastajā nozīmē ģimenē nav bijis, ja nav māju izjūtas šī jēdziena visplašākajā nozīmē. Ne vienmēr sods šādos gadījumos ir atrisinājums.”
Uzraudzīt un kontrolēt
Laila Rieksta-Riekstiņa iepriekš strādājusi Labklājības ministrijā, vadot Sociālās palīdzības departamenta nodaļu. Kopš izveidota Bērnu un ģimenes lietu ministrija, viņa bija Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore. Kļuvusi par Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāju, L. Rieksta-Riekstiņa uzsver jaunizveidotās institūcijas funkcijas:
l uzraudzīt un kontrolēt Bērnu tiesību aizsardzības likuma un citu bērnu tiesību aizsardzību regulējošo normatīvo aktu ievērošanu; l analizēt situāciju bērnu tiesību aizsardzības jomā; l nodrošināt uzticības tālruņa darbību bērnu tiesību aizsardzības jomā; l sniegt ieteikumus valsts, pašvaldību iestādēm un citām institūcijām, lai nodrošinātu un pilnveidotu bērnu tiesību aizsardzību; l sadarboties ar valsts un pašvaldību iestāžu amatpersonām, kā arī nevalstiskām organizācijām; l veikt citas bērnu tiesību aizsardzību regulējošajos normatīvajos aktos noteiktās funkcijas.
Bērnu tiesības pieminot, gribas tomēr zināt, vai pārāk maz netiek runāts par pienākumiem – klausīt vecākus, mācīties, piedalīties mājas darbu veikšanā. “Lai saprastos ar šolaiku bērniem, vajadzīga ļoti liela pacietība un bieži vien arī citas metodes, nekā ierasts. Pārsteidzoši daudz skolēnu pamet mācības pusceļā un, ar mokām beidzot 9. klasi, var saņemt tikai liecību. Jāsecina, ka ir bijis brīdis, kad viņos ir zudusi interese par izglītošanos, ja skolotājam nav bijis laika papildu darbam un paskaidrošanai. “Stulbenis, idiots, kretīns,” ne tikai skolēni, arī pedagogi šādus vārdus lieto un attiecina to uz audzēkņiem. Reakcija ir atbilstīga – pusaudzis izlemj, kāpēc mocīties mācoties, ja tāpat viņš būs stulbenis, idiots, kretīns.
Ir saņemtas sūdzības par pedagogiem, kuri, zaudējuši pacietību, paceļ roku pret skolēniem. Tas nu nav apstrīdams – bērnus sist nedrīkst ne skolā, ne mājās,” tā L. Rieksta-Riekstiņa. Visgrūtāk ir tad, ja trūkst profesionālisma. Neviens bērns nav nonācis aprūpes iestādē no labas dzīves. Audzēkņu sliktā uzvedība, protests, izaicinājums ir aizsardzības reakcija, kas izstrādājas pret pāridarījumiem. Ja uzbrūkošs ir arī audzinātājs, tad konflikts ir neizbēgams.
Ieskatīties acīs
Laila Rieksta-Riekstiņa atgādina, ka par bērnu uzturēšanu sociālās aprūpes iestādēs vecākiem ir jāmaksā. “Parasti dzirdu atrunas, ko tad viņi maksās, pašiem nekā nav. Taču rēķinus vajag sūtīt, katru mēnesi, neatlaidīgi. Lai vecāki zina, cik viņu bērnu uzturēšana maksā pašvaldībai. Varbūt tas liks domāt. Pirms vēl tika izveidots Uzturlīdzekļu garantiju fonds, arī daudzi sprieda, ka no alimentu nemaksātājiem neko neizdosies piedzīt. Bērnus audzina viens no vecākiem, bet otrs ne par ko negādā. Taču tagad ir rezultāti – arvien vairāk cilvēku piekrīt paši dot naudu bērnu uzturam, nevis līdz mūža beigām maksāt parādus valstij,” secina L. Rieksta-Riekstiņa.
Vecāku atbildība būtu atsevišķs temats sarunai. Viņiem var atņemt aprūpes un aizgādības tiesības, juridiski brīvus bērnus nodot adopcijai, un viņi iegūs jaunu ģimeni, iespējams, tālu no Latvijas. Taču atcerēsimies – katram no mums pirmsākumos ir tikai viens tēvs un viena māte. Viņiem esam līdzīgi, no viņiem saņemam gēnus, un tikai tāpēc, ka ir bijuši viņi, esam arī mēs. Ne velti tik daudzi bērnunamos izaugušie vēlāk gadiem ilgi meklē savus īstos vecākus. Kaut vai tāpēc, lai ieskatītos viņiem acīs.
