Pagājušās nedēļas nogalē «Lejeniekos» ciemojās Viļa Plūdoņa mazdēls Kaspars Bērziņš un divi mazmazdēli Greigs Pauls un Andrejs Druvis Harti no ASV Kolorādo pavalsts.
Pagājušās nedēļas nogalē «Lejeniekos» ciemojās Viļa Plūdoņa mazdēls Kaspars Bērziņš un divi mazmazdēli Greigs Pauls un Andrejs Druvis Harti no ASV Kolorādo pavalsts.
– Tas nav vārdos izsakāms, kā man pie sirds šis brīdis. Tas ir garīgi svētīgs pārdzīvojums, – ar nelielu akcentu latviešu valodā savas izjūtas mēģināja izteikt Kaspars Bērziņš. – Mana māte Antra (Plūdoņa meita) ir precējusies ar Ansi Bērziņu, un viņi izaudzinājuši sešus bērnus – divas meitas un četrus dēlus. Kad ģimene 1944. gadā devās projām no Latvijas, man bija tikai trīs gadiņi. Un es no tā laika neko neatceros. Paldies Dievam, ka biju tik maziņš un pārdzīvotais manī nav atstājis atmiņas. «Lejeniekus», Mēmeli, kas satekā ar Mūsu izveido Lielupi, biju iepazinis tikai no mātes un vecmāmiņas stāstītā.
– Kāpēc tikai pēc 54 gadiem sadūšojāties atbraukt uz Latviju?
– Kamēr Latvija nebija brīva, negribēju te svešai varai atstāt savu naudu. Kad manam krustdēlam Andrejam palika seši gadi, lūdza, lai aizvedu viņu uz «Lejeniekiem». Solīju, kad būs astoņpadsmit, tad. Viņš solīto neaizmirsa un bieži atgādināja. Un tagad te esam. Daba ir tāda, kā māte stāstījusi. Amerikā tā kā tuksnesī, cik vien tālu tver skats, tikai klajš līdzenums. Pie mežiem neesmu pieradis, un te viss ir kā brīnums. Es nevaru vārdos pateikt to, ko jūtu, jo sirds un mēle nav viens un tas pats. Skumjākais, ka man nav atmiņu par šo zemi. Amerika mani pieņēma ar pilnām rokām, bet es tur jūtos kā svešinieks. Arī dzimtenē jūtos tāpat, un man ir jādomā, kas es esmu. Runāju latviski, bet domāju angliski.
– Kas jūs pārsteidza, kad spērāt pirmos soļus uz Latvijas zemes?
– Ievēroju, cik lepni un stalti ir jaunie cilvēki. Tā ir nākotne un par to nav ko bažīties.
Sacīto papildināja Pauls: – Vispirms ieraudzīju, cik skaisti te ir cilvēki, patika Vecrīgas arhitektūra, bet nepatika, ka nāca miegs un nevarēju tūlīt doties visu apskatīt.
Kaspars Bērziņš: – Puisim taisnība. Jau sen zināju, ka mēs garīgi esam glīti, bet nezināju, ka latvieši arī fiziski ir tik glīti. Mani pirmajā mirklī samulsināja tas, ka visi runā latviski un es viņus nepazīstu. Nepatika krievu valoda ielās. Mums teica, ka sabraukuši daudz krievu tūristu… Un vēl ievēroju, ka veikalos pircēji nesaka paldies un neskatās acīs, un ielās cits citu nesveicina, kā tas pieņemts Amerikā.
– Jūsu māsasdēli labi runā latviski…
– Amerikas Savienotajās Valstīs ir trīs vietas, kur sešu mēnešu vasaras kursos māca latviešu valodu, kultūru, vēsturi. Vecāki šajos kursos sūtīja arī Paulu, Andreju un meitu Annu. Par latviskuma saglabāšanu liela pateicība pienākas vecmāmiņai, kuru mēs mīļi saucām par Emiņu. Viņa ar savām krievu valodas zināšanām izglāba manu māsu Ievu (manu jauno ceļabiedru māti) no bada nāves Čehoslovakijā, kur viņa piedzima.
– Vai zēni ir lasījuši slavenā vecvectēva dzejoļus?
Pauls: – Jā! Tūlīt vienu atcerēšos… «Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,/ Mēs gribam te paši sev likumus lemt!…».
Kaspars Bērziņš: – Plūdoņa patriotiskā dzeja ir iespaidojusi visas viņa kuplās dzimtas likteni. Esam pasaulē izsvaidīti. Bet es nedrīkstu un man nav pamata žēloties. Strādāju Dārzu un atpūtas parku departamentā pat ļoti labi atalgotu darbu. Reizēm man pat žēl, ka ir tik labi. To pārdzīvo arī mani vecāki (mammai 83, tēvam 85 gadi), zinot, kas daudziem citiem latviešiem bijis jāpieredz un jāizcieš gan Latvijā, gan izsūtījumos. Tāpēc mītnes zemēs daudzi latvieši dzīvo ar tādu kā nepelnītas vainas apziņu.
– Redzu, ka dzimteni apceļojat ar automašīnu…
– To iznomāju Rīgā. Un, kāds brīnums, izbraucām no pilsētas un nokļuvām Bauskā bez maldīšanās un pat ātrāk, nekā bijām solījuši «Lejenieku» saimniecei Regīnai. Ceļojumam gatavojoties, izmantojām Internetu. Lūk, šajos vākos ir viss, ko mums vajadzēja: Rīgas viesnīcu izvietojums un vilcienu saraksti, Bauskas karte un šajā pusē apskatāmo muzeju uzskaitījums. Atradām, ka arī manam otram vectēvam Ludim Bērziņam, teologam un folkloristam, ir iekārtots muzejs Jaundubultos. Apciemosim arī to un satiksimies ar radiniekiem. Gribam aizbraukt uz Liepāju, kur notiekot rokmūzikas festivāls. No Liepājas sākās Plūdoņu dzimtas ceļš svešumā… Kad tikšu mājās, tad visu «sagremošu», tagad tikai «ēdu». No «Lejeniekiem» mātei aizvedīšu nevis zemi, bet akas dzidro ūdeni…
